Tik patoloģiski centieni nepalikt vienai man nav bijuši laikam nekad. Kas ar tevi, mīļā sirds, notika? Varbūt tu nemaz neesi spējīga palikt vienatnē ar sevi? Varbūt sagaidi, ka tavs laiks būs ne tik nelaimīgs un vienmuļš?
Man patīk runāt un klausīties jaunas domas, satikties, iepazīties, bet bet bet.. tas jau vairs nav nopietni. Cieņa pret sevi ir nulle, un sajūta, ka es kaut ko daru nepareizi. Kad es esmu palikusi tā, kura visas konfliktsituācijas nolīdzina saknē, neredzu vairs otras puses centienus būt ieinteresētai. Gan jau zina, ka ar mani visu varēs izrunāt, un es runāju, jā.

„Augusta debesīs augstās / prom no mums putni krīt, / tālumu debesīs augstās/ nevar vairs saskatīt.”