Pēdējo 3 dienu stāsts. Kopēju no sava tekasta iekš draugiem.lv, jo nevaru ilgi nosēdēt :)
Tātad, iespējams, daudzi domā, kur esmu nozudusi... te nu atbilde: biju slimnīcā! 2dien pēc skolas satiku mammu, bijām veikalā, man sāka pamazām sāpēt vēders. Braucam mājās ar autobusu, nu jau tiešām slikti. Nokļūstu mājās (Tā jau laikās mūžība), domāju, ka varbūt puncis sāp, jo neko diži nebiju ēdusi. Uztaisu tēju, mamma uztaisa gurķīšus ar tomātiem un krējumu. Apēdu dažas karotītes... un izvemju. Sāpes kļūst tikai stiprākas. Mamma izsauc ātros. Šie saka - izskatās pēc apendicīta - jāved uz slimnīcu - žiks, ap 20:20 jau esmu slimnīcā, BET man nācās GAIDĪT 4h, līdz nokļuvu uz operāciju galda!!! Visi kaut ko lēni tenterē apkārt, vienu brīdi jau domāju, jābļauj, lai tak man palīdz, ka vairs nevaru izturēt, bet blakus gultā guļošajam vīram tika uzbļauts par gārgšanu [šim ar sirdi slikti bija], ka ārsti nevar strādāt, tā nu es tur mēģināju paelpot. Manu vēderu izmīcīja 4 ārsti, neskaitot ātros, kas bija atbraukuši... jau tā sāpēja.. ap 00:30 nokļuvu uz operāciju galda. vienā kreklā, ar kaut kādu palagu apsegtas kājas un vēders. Operāciju telpa izksatījās TIK drausmīgi[trūcīgi], man tādas bailes palikās, likās, ka nomiršu šeit uz vietas... Apmēram pēc stundas, kad mani gatavoja oprēšanai, man prasīja, kāpēc nebiju slimnīcā jau vismaz ap 21iem, ja jau 20os biju mājās, es saku, ka biju, tikai man te lika gaidīt...protams, biju pārsalusi, trīcēju, man piesēja kājas pie tā galda un tad es atslēdzos... nākamajā brīdī jau ārsts bija ienācis istabiņā, kur es gulēju. Šeit gan pret mani visi izturējās laipni. 1.dienā dabūju ~4 pretsāpju šprices,, jo katru reizi, kad nācās iet uz WC, sākās nenormālas sāpes plecos. 2. dienā jau bez špricēm. Vakarnakts gan bija murgs, nemaz gandrīz negulēju, jo viena dāma trakoti krāca!!! Tādu krācienu mūžā nebiju dzirdējusi. šorīt mani aizveda mājās, pavisam cita sajūta [nav jāēd atsilušas zupas un putras, jo īstenībā... ēst nemaz negribās, kur nu vēl kko tādu negaršīgu.], bet vienalga daudz nevaru staigāt un ātrā tempā pavisam ne. Un tagad svešs jēdziens ir skriešana u.tml. Skolā būšu tikai pēc brīvlaika un no sporta man ir atbrīvojums līdz 20. decembrim. Redz, cik negaidīts pavērsiens. Paldies ciemiņiem un zvanītājiem, kas atturēja mani no garlaicīgās gulēšanas [ziniet, visu dienu tomēr nevar lasīt vai klausīties mūziku]! Un nevienam nenovēlu tādās sāpes. Bet drausmīgākais jau bija tas murgs, ka es zinu, ka esmu slimnīcā, bet 4h man neviens nepalīdz[tikai vienīgi padodot trauciņu, kur ievemt]. Nu tad nu es atkal iešu gulēt tajā vienīgajā pozā, kad man nekas nesāp :D