Pasakot vārdus, šķiet, kaut kas manī noplicinās. Klusums ir pilnāks. Ziemeļi tiecas pildīt to sniegaino tuksnesi, klusējot dziļi tālā vējā.

Šorīt sapņoju, ka mani plakstiņi aizlocījās, ka skropstas pieskārās acuāboliem, redzēju, ka mājās notika pārmaiņas, mēs pārvācāmies, ka esmu maza, mēģinu pārbrist Daugavu, ir suliga saule ziemeļos.
Šovakar es biju kaķis. Rīt ūdensdziļā rītā es raisīšos doties mežā. Līdz tam peļaini maskarādēs sadejo pulksteņtikšķi. Sekunde ir tik īsa. Vēders lokās pie katra piesitiena.

Ērkšķogu želeja brokastīs. Viegli un vasarīgi. Atceries, ka šī vasara, kas nu izplēn no papelēm, kļavām un vilkābelēm, neliek aizvien tev vēl miera. Kā tu pāriesi ziemā? Termiņi tev ir neko neizsakoši. Aiz tiem jau seko termini, kurus jātulko. Un tu guli, guli 12, 13, 14 stundas diennaktī. Parējos brīžos tu vēro putnu, soļu, lietussargu zīmogus, spiedogus, kas autobusu stiklos raksta stundas. Pulksteņi aiztrauc, tējkannas noklust. Siltums ir kluss. Arī aukstums.

Kas tas ir, kas apsēdis mani? Vai tā melnā rudensnakts migla ar mirušu elpu? Viss prieks uzrūdzis, pārtapis šķebinošā sāpē, izmisumā, sastopot savu seju skatlogos un mašīnu stiklos. Jau jūlijā tu raudāji. Un tagad tevī ir ieēdies smags un mīksts miegs, kas nelaiž tevi pakustēties pretī durvīm, kuras ņirb ceļā, kurās (tu zini) ir jāieiet, bet tu stāvi uz vietas, tu atkal baidies, tu pat sastingsti kā ieraudzījis lielu melnu suni naksnīgā ielā. Un tomēr tu esi tik pilns, tik sasodīti verdoši pilns un smags. Viņi ir sapinušies. Kur tālāk?

Brūni mākoņi tagad laižas pāri. Ak, nebūt neesmu pelnījusi šo vienatni. Tā ir tīkama, tā ir klusa un rūsgana. Atstāju tumsu telpā, lai būtu vēl vairāk viena. Tomēr ir cilvēki, kurus gribētu tagad sev blakus un malkot šo mirkli kopā.

Šodien gāju pa Dumbrāju ielu. Vējaini tā apskāva bērnus, biezi oranži tajā nolaidās mākoņi. Pīlādži pilēja kļavas lapu laivās. Es nesu savu nesamo un rudens zemi kurpēs. Sīki zaraini lidoņi ieķērās matos. Ceļš bija galotņu mīksts.

Vai dzīve ir pielijis logs? Notecējuša lietusūdens svītrās un pirkstuskārienos peld ceļš, tālu no priekšskata. Attālināšanās ir sāpīgas, bet tad tu saproti, ka skats uz sāpēm no malas ceļas.

Kāds vakar pateica vārdu dvēsele, tik piezemēti, ka likās, viņam no mutes tek laukā kāda sula vai tēja, medaina dzira. Tāda čalojoša. Jā, dvēsele. Un Prusts mērcēja tējā cepumu, līdz viņš iemīlējās mirklī un kļuva par literatūru. Arī es jūtos kā literatūra.

Šī ir brīnišķīga vieta.

Smalkās izvēles sadiedz dienu. Tik sīki, ka var just uz plaukstas līnijām rindojamies spindzošus burtus. Tinte smaržo kā citroni. Es atradu nedaudz spēka, bet, kā būs tālāk, nezinu.

"Neviens nedzīvo tikai un vienīgi savā laikmetā, kurā piedzimis."

Tev nevajag izdomāt savu dzīvi. Tā jau sen ir izdomāta. Tu vien vari iztulkot, ko ieliktu sevī nolasi. Iztulkot caur sevi.
Tu vari skatīties uz sevi no augšas, kā dejo tava ķermeniskā lelle, taču tu pats esi kaut kur tur augšā. Un tu vari ieiet kamolā. Ripot tik apaļi kā patskaņi.

Man ir svešas acis. Varbūt tās ir mainījušās. Sienās griežas dziesmu zobi. Te es pārāk daudz guļu. Te neesmu.

Jā, sākumā esi brīvs, bet pēc tam jau nākas ielikt sevi rāmjos, viss aiziet uz katlu.

Mans rudens ir pelēks. Grafīta pelēks, zoļu pelēks, ozolzīļu ieapaļš un klusējoši kliedzošs, tas ir ogļu melns arī, tas ir sauss. Tas ir kauss. Slāpju nav. Nav arī atlēcienu. Ir pēkšņas peļķes, šļaksti. Un tās ir liepas, kuras ir cērtamas, jo skrāpē jumtus un padara tos caurus. Un liepas ir vajadzīgas, jo tās ir manas kājas. Necērtiet kājas un necērtiet rokas. Es nozagu mirkli atspulgu ielās, taču nevajag, nevajag cirvju. Vajag liepas un mazliet sulu, mazliet slāpju.

Salvete pilna, kakls pilns, rokas pilnas.
Piparmētru svaigums zaros. Es došos prom no klusēšanas. Uz brīdi. Bet varbūt arī ne. Tā būs cita klusēšana. Klusēšana papīrā. Savirpināšu dažādus lokainus burtus, kas dūmos zīmējumus.
Tā ejot, rokas plandīsies. Vilkābeles tukšojas. Un kustīgums ir klusumā.

Mēģinu atjaunot sapņa paliekas. Salīmēt nepareizas mošanās rezultātā saplēstās druskas. Sanāk vien oranži zils miglas murskulis, bet zinu, ka bija kas vairāk. Tā gaisma krāsojas uz sienas aiz manas muguras. Istaba sadalīta kolāžā, it kā sīkos kvadrātos. Esmu tumsā. Neietilpstu nevienā no četrām debespusēm. Nekas neskrien šeit, nekas nerunā. Viss ir projām.

Datumu un laiku, kā arī vietas pierakstīšana dzejoļa apakšā rada personiskuma sajūtu, kas neaizstājama ar pelēkajiem papīriem un miglainajiem rītiem. Tie ir skaitļi. Un tomēr tik ļoti, ļoti tuvi, klātbūtnīgi.

Kāda lampa ir asiņaini sarkana. Logā skatoties, izskatās, ka netālu zem tās gluži it kā zem lielā plastmasas puspiliena būtu kāds blāvs mēles vāks. Vietā, kur stari miglojas sarkanā gaismas pūkā, dejo fejas, viļņojas efejas. Plaušas izgriežas rudenī otrādāk, zaļais ir pārplūdusi salvete, apriešas ar ziemas klusuma skaņu un iziet peļķēs, peļķēs.
Būt un ieelpot to kluso gaismu ir tik ļoti atdzīvinoši.

Ārā ir tumsa. Uz ielām spīd dzeltenoranžas lampas ar violetu piejaukumu, kas ir neredzams, bet vērotājs, kas to ir pateicis, zina, ka tas tur ir. Kokiem ir lapas. Uz ielām ir zeltainas peļķes. Tās ir ap malu matētas, tomēr mirdzošas un pa vidu gluži kā spogulis. To ir daudz. Peļķes ir līdzīgas brūcēm. Ielu malās ir piecstāvīgas dzīvojamās mājas. Mājas mēdz dažkārt būt arī neapdzīvojamas, tomēr šajās mājās dzīvotāji ir. Par to liecina kustīgi silueti, kas brīžam zibsnī dzeltenajos logos. Vienā logā ir oranži aizkari ar sarkaniem punktiem. Uz palodzes stāv puķe. Tas ir īpaši spilgts logs. Citi logi nav tik spilgti. Tie ir blāvi, bāli brūnganīgi. Tie izceļas tumsā. Debess ir melni violeta ar sarkanoranžu piemaisījumu. Tā ir necaurredzama. Tuvāk horizontam debess ir zilganīgi gaišāka, bet aizvien necaurredzama, tomēr pret to ir nojaušami lapainie koki, kas tumsā izskatās melni, taču, apgājuši ap lampu stabiem, tie ir oranži, un tajos ir nojaušama zaļā krāsa. Vienu koka zaru kustina vējš, tas ir tāds savrupi augošs zars. Pārējos kokus gluži nemanāmi bužina vējš.
Lūdzu nesatumsti! Tepat ir visi. Tepat ir apgaismotas sejas. Tepat ir cilvēki. Tepat ir artērijas. Tepat ir ceļi, vilcieni, saucieni. Mūri sargā. Mūri ir auksts tālums, kuri aptver siltumu. Un tomēr tajos ir mūzika. Tā iet caur ceļiem. Arī pulkstenis iezīmē ceļu. Un skumjas. Tām jānāk līdz ar nakti, kad uz tumsā spīd kaut kādi balti divpušu atvērumi papīra formātā. Un tomēr lampas izkrāso tos dzeltenoranžus. Ir vienatne, kas ir vistālākais tālums, ko iztausta ilgas. Ārā ir tumsa, liela siena pārlaidusies pār acīm. Acis ir putni, tie klaigā šajās kvadrātu ielās, klusi atsiedami necaurredzamās debesis un izsaiņodami zvaigznes.