Kas tas ir, kas apsēdis mani? Vai tā melnā rudensnakts migla ar mirušu elpu? Viss prieks uzrūdzis, pārtapis šķebinošā sāpē, izmisumā, sastopot savu seju skatlogos un mašīnu stiklos. Jau jūlijā tu raudāji. Un tagad tevī ir ieēdies smags un mīksts miegs, kas nelaiž tevi pakustēties pretī durvīm, kuras ņirb ceļā, kurās (tu zini) ir jāieiet, bet tu stāvi uz vietas, tu atkal baidies, tu pat sastingsti kā ieraudzījis lielu melnu suni naksnīgā ielā. Un tomēr tu esi tik pilns, tik sasodīti verdoši pilns un smags. Viņi ir sapinušies. Kur tālāk?