T- kas ir Ziemassvētki?
R- tie ir bērnu ticība, ka viņiem vēl ir atļauts būt bērniem.


Ai, nevajadzētu sevi izšķiest centrbēdzēs. Vajadzētu apgūt jaunas valodas. Izturēt muguras taisnumu.

Labi, turpmākajā laikā vēl tukšums nav paredzēts. Kaut kas (lai arī aizvien tik ļoti nenoteikts un vienlaikus apjaušams) tomēr būs, bet nu pēc tam gan ir neziņa, melnais punkts, aiz kura neko nespēju vizualizēt. Neko.

un necentīšos mākoņojošo miegu šoreiz pārraut

kā diegu, kas tik viegli tomēr slīd no pirkstiem

..atceries, kad pamodīsies, pārdomā, kad būs vairāk laika, bet tu zini, ka nebūs. Tā vienmēr.

Smaržo svaiga maize, tas ir neizsakāmi, kur šī maizes smarža var aiznest. Visas kāpnes varētu izlēkāt.
Ja gaisma būtu dzirdama, tad aiz sienas daudzītos un liktu nogriezt klusāk.
Šī istaba ir sirreālistiska kaste, kurā nav daudz lietu, tomēr tā manu gultu kā laivu nēsā kosmiskajos sniega izplatījumos. Tā ir kā portāls un vienlaikus kūniņa. Robežas izirst, viss kļūst ēterisks.
Domāju par cilvēka sūtību, tās neapziņu. Par sadzīvošanu ar dabu un bailēm. Miegs pārdala virzības.

Sapņoju par izdegušu lielceļu, uz kura mētājās apgruzdušas, dažādām ēdienu paliekām aplipušas grāmatas. Es biju viena uz lielceļa, tas it kā pāršķēlās uz pusēm (it kā būtu bijusi trīce), un grāmatas bija samestas vienuviet. Zentas Mauriņas esejas, kāds naturālisma romāns, arī kāda poļu grāmata. Kustība nenotika uz šī lielceļa. Tālumā slējās tumšas un tukšas mājas, bet malā bija atkal šis sliežu motīvs, šīs sliedes, zaļu zāli apaugušās. Pārvietojos telpā ar gaismas ātrumu. Pēkšņi biju pie telefona. Pēkšņi gaitenī spalgu dienasgaismu lējumā, kur gluži kā bērni uz miegu gaidīja dažādi cilvēki pie durvīm savu kārtu un kavēja laiku sarunās. Pēkšņi atkal uz šī ceļa un kaut ko nu gaidīju.

Bet nu man nebūs laika gulēt. Mudžeklis.

saldus sapņus. vēl tu vari pagulēt.

Oranžs loga atspīdums lēni pārvietojas uz sienas. Muša lēni velk kājas uz palodzes. Baterija drīz būs pielādēta pilna. Un tad es pametīšu šo telpu, lai nestu savu muguru citā telpā.
Šodien redzēju, kā kāda tantiņa baroja zīriņus, viņi žēlīgi ķērca un jaucās baložos. Sniegā iemesta izbirusi cepumu kaste.
Pašpārmetumi nedaudz atlobījušies.

Es varētu visu pamest un nebraukt prom, lai tikai tu spēlētu ar mani šahu.
Tu iesauktos - tu jau tā visu esi pametusi. Vairies no ciešiem skatieniem. Mīti kaut kur perifērijā, jo audzē sev klusumu apkārt. Un varbūt tomēr vētras epicentrā, kur viss tik kluss.
Aizlīmēti logi pret salu.

Es guļu tik ilgi. Labpatīk domāt, ka kaut kas manī mainījies no jauna. Kā klaudzināt ar karoti pa krūzīti. Nostiept aizkarus, sadalot svešā un savējā pasaulē.
Tāpat saistošas opozīcijas, ko šovakar malkoju, ir kājas (jo sevišķi basas) un mājas, žilbinošs citrondzeltens sniegs saulē un uguns, krāsns.

Ir nakts. Ziema dziļi dūcoša un karaliska savos kokos, debesis ir sārtas, un sniegā ir mandarīna miziņu atspīdumi. Vienlaikus sniegā ir tuksnešains klusums, tajā viļņojas kaķi.

nevaru apēst kartupeļus, nevaru, jo nekas nav tā kā mājās. tramvajā reiz novēroju sievieti, kurai nebija zeķu aukstā rudens dienā. viņa piecēlās no brūnā, silti polsterētā ādas sola un iesmējās kādai jaunai meitenei, kura runāja pa telefonu, tieši sejā, viņa izlīda no ādas, viņa izgaroja pieturu izkārtņu vārdus. bet šodien viss ir sasnidzis. un tālumā vārtās kaķutantes, kā gliemeži sniegā nes savu māju - savu mugurkaula rūgtumu.
tikmēr domāju, kāpēc nevaru parakstīt tā. varbūt tāpēc, ka nav papīra tāda, varbūt tāpēc, ka visi vārdi juceklī, varbūt ir kāds lūzums, kāda jauna taka iemīta, novirzīšanās, varbūt tāds brīdis, lai varētu pakratīt galvu un plecus. ieraudzīt nevis iet pāri. cik savādi cilvēks sevi nespēj ieraudzīt kā sataustāmu, vispārīgu būtni. kustībā. ne spoguļi, ne videokameras neatklāj to, ko apkārtējie redz cilvēkā. un tas ir trūkums. bet varbūt tieši nē.

Viņa mēģina mani noskaņot būt kareivīgai, taču izjūtu iekšēju, nepamatotu vainas apziņu. Pēc katra pateikta vārda sitas logā tukšums.
Tagad nedaudz miera. Tāda pilošās novembra pastaigas, tālu mašīnu uguņu miera. Izlocīšu smaidu grāmatas lappušu malās. Iesmejies miegā. Tādā pusnemaņā, robežā, kad vari pierakstīt koku galotnes. Vēl vari. Vēl ej.

katru mēnesi kādā datumā ir ieaudzis zars, tāds ļoti izkaukts, ļoti iztulznots kā ar ģitāru nospēlēts pirksts. rādi man ceļu, rādi, kur iet! jā, tu atkārtojies, gluži vienādiem stūriem aizlokies. lidmašīna, kas fosforizē manā piemigušajā loga stiklā pilnā ar sniegu.

ir! tepat vien
iebrist
aplipt ar pieneņpūkām, šīm pēkšņajām domām
vispirms izkrāmēt somas un tad filmu naktis malkot klusi silti kā tējaskrūzes, šķirstīt kā smaržīgus piparmētru bloknotus, kur rakstīt vēja locītu šķipsnu plūdumus un pieskārienus sejas vaibstos

tā spēlējot, liekas, ka viņš izspēlēs manas plaušas, gaisu, kas manī cirkuļo un dejo, manu asinsriti, mani uzrausīs kā liesmojošu sulu. drebu un esmu notirpusi

es tikai iedomājos un vairs neesmu nogurusi. varu pārlēkt no viena bruģakmeņa uz otru un saskaitīt minūtes ar pirkstiem.

mājas. mājas. spilgti sarkanas magones izaudzēt pie zaļām sienām, izplaucēt arī lāstekas un dzejas rindas pie siltenas krāsniņas. kaut kā paradoksāli. sapņos ceļoju pa pasauli, pārpeldu okeānus, man ir viegli peldēt, es protu. un esmu pilsētā, kura ir saulaina un pilna ar kuteriem. es peldu, ir zilzaļi koki malās un ēnas. es negribu doties krastā. uzkāpju šķūnī un meklēju pannas, atrodu senus, nelietojamus priekšmetus. nekas nav bijis pazudis, jo vienmēr bijis turpat. apziņā. dvēselē. dvēsele ir tējains vārds, tas ir kluss un tekošs, tas ir kā piles rezonanse. nokrīt pile un vilnis pārskrien okeānu. bite saka bzzzzz.

slēpties aizkaros un izgriezt kāpnītes, lai kāptu kaut kur, kaut kur, kaut kur.
es gribu būt bērns, es gribu būt bērns. viss atkārtojas. un ir no jauna. aizvien.
vai augt ir jāiemācās? vai tas ir dabas dots instinkts? brīžam kāda pile klabinās palodzēs.

tikai satumstot es atceros savus sapņus. zaļo gaismu atspīdumos uz tumšā briestošā asfalta pieres, kur vējš noglāsta gājēju šķipsnas. pilsēta sarauc pieri un šķind

tik daudz
cik daudz
tik daudz
ir nepateikts

Tāda atgriešanās izjūta šovakar. Vāki ir aizvelti. Akmeņi notrausti.