"Zināšanas būtu veltīgas, ja tās nevadītu interese."

Šššumšššš.. Piezīmjaini lasu Čaka dzeju un rakstu reizē arī to, pārlasoties citādāk, bet aizplīvo rakstītais kā lidojošs krūms. Un tējas krūzes pastaigājas gar galda malu, gar bloknotiem. Atcerējos pirms kāda laika sapņotu sapni, kur mana māja palika kaila, izlauzta un balta, izkrita logi, salūza rakstāmgalds. Un es pārlecu pār sētu, paslēpdamās puķu dobē, kas bija kalns.

virs manis līstas iešķelta mēnesacs, blakus kāds dzied
no lampām izplūst aizkaru rozes
iekasītā februāra strīpa aizejoša trolejbusa leduspuķēs, blakus izkusis plaukstas nospiedums, caur kuru var sekot pieturām
karameļains spīdums šodien leduspuķu dzīslotajām lapām

(un debesīs aizpeld negaisa dārzs
ar pērkonķekariem smagiem)
(J. Helds)

Sapņoju par šausmīgu klusumu, kurš pārņēma pagalmu līdz robežai, aiz kuras sākās suņu gaudas - bumbas un karš. Un nodega vilcienutilti. Dzeltenā, svina smagā dienā pārņēma stingums un bailes par dzīvību.
Savāda atmiņa sapnī. Pēkšņi kā kabatā iedota ceļamaize tā piemīt cita.

Vējš sakārto

-Čau! Man tev ko jāizstāsta. Tu tiešām brīnīsies.
-Labi, es jau nāku! Pēc dažām minūtēm būšu. Nedaudz aizkavēšos.

Un lija visapkārt. Un no rīta deviņos pēkšņi sāka satumst. Un varu vien tikai minēt, kā.
Pilsētas ēkas šķobījās kā mēbeles. Pēkšņi ar atvilknītēm. Pēkšņi helikopters meklēja vietu, kur nosēsties.

Atgriešanās
no nerealitātes, no tekstiem, no jūras, ar mazo laivu pārvarētas
Nē, pat nav tā atgriešanās
tas ir pavisam kas cits
dekonstrukcija

Modinātājs automātiski kunkst kaktiņā, bet tas jau ir aiz viļņiem, aiz nenolobāmiem matračiem, attālinās, attālinās

Šīššš.. Lai man nesanāk pieķerties, lai nesanāk tā
Esmu apjozusi kā jostu tējaskrūzes, grāmatkalnus, lampas ap savu laivu un tā nu cauri laipoju naktī, kopš vairs nav miega, kā liepaslapa caur tekstu
Teksts tekstīlija tīkls
un tu tikai tāds viens pavediens

Visa neizgulētā nakts sasmelta, saglābta, notverta dažās stundās. Pamošanās ir notikusi. Reibonis kvēl, aptvērums nenotverams kā kaut kāds zeltspārnis zaļmiesis sistos griestos. Šņāc tējkanna kā atnākošs vilciens. Vienpatnīgs asinsvadu zarojums uz brūnām debesīm stiepjas. Saskaitīšu mazās ēnas - kustīgās un nekustīgās.
Tik sen balss nav atlaista no saitēm. Kaut kur kaklā sēž un kupeņo.

"Patiesība ir caurspīdīga, tāpēc nav pamanāma, bet meli - duļķaini, tie nelaiž cauri ne gaismu, ne skatu. Pastāv arī kas trešais, abu pirmo sajaukums, un tas ir visbiežāk sastopams. Ar vienu acim mēs raugāmies caur patiesību, un šis skatiens uz mūžiem zūd bezgalībā, ar otru caur meliem neredzam ne pēdu tālāk, un šis skatiens paliek uz zemes kopā ar mums. Dzīvei mēs laužamies it kā sāniski, tāpēc arī nevaram patiesību saskatīt tikpat skaidri kā melus, un tā atklājas vienīgi abu divu salīdzinājumā(..)"

"(..) dvēselei ir skelets, proti, atmiņas (..)"

(M. Pavičs)



bet tas nav viss

Ai, ko tu esi palaidusi garām, tīšām no rokām izkrist ļāvusi!
Aizkrist aiz lampām, aiz plauktiem, kas asi šķeļ tavas kustības. Apkrāpt nakti.


Nē, par to tagad nedomāšu, notīrīšu galdu un peldēšu pār jūru

Ilgojos vasaras, diļļu un ūdens urgoņas. Janvāris sastindzis, žņaudz aizvien ciešāk, janvārī esmu kails bezvārdis, pat bērns vēl ne. Janvārī nav segas. Lidmašīnu dūkoņa aiz mākoņiem kļūst smaga, jau guļas uz pleciem, uz pieres un trīcošām rokām. Krītošais sniegs no jumta ir nebeidzams pērkona negaiss. Naktīs tas pamodina. Tāpat kā rītos pamostos no saviem čukstiem.

Šī ir tikai tāda tukšuma aizpildīšana.
Jūtos tā, it kā diennakti nebūtu gulējusi. Gāju sniega kumšķos, ielas ir izvagotas ar skujainām riepām, zaļās gaismās krāsotas. Koki ir kristāla lustras, smagi liecas pie zemes, tāpat šobrīd es arī.

Rīti ir grauzdētas naktis. Zilie ekrāni blāv acu kaktos, mākslas filmas. Arī nekā tvērumi. Stūri, elektrības vadi, plaisa sienā, kuģa siluets caur miglu.
Bridu dziļas kupenas pār lauku, kāja pārlauza ledu un tā nu iegrimu sniegā līdz viduklim, tomēr gāju, gāju uz priekšu, caur mazdārziņiem gāju.
Jau sniega lavīnas baltas murgos.
Sapņoju, ka braucu trolejbusā, mugurā naktskrekls, uz sēdekļa sabozos baltā segā. Nebija biļetes vairs atpakaļceļam. Apmaldījos.

Decembra gala mala darbīga būs. Lapas peld uz ūdens, lapas kaktos. Sapņi pārtrūkst lentas vidū pusaizmirsti. Nostiklojušies koki un liepas baltas pret nakts debesīm.

Es nezinu kā, bet tepat vien. Var aizsniegt, var sadzirdēt, taču nezinu kā. Mīkla, milzonīga mīkla. Tu esi kaklā, tevi aizsniegt ir pārvarēt savu pirkstu galu stingumu. Un tomēr jāpārvar kas vairāk. Ak, vieglāk būtu nedomāt to, bet meklēt saites, iedvesmas saites.

Saule jau grimst aiz dzīvojamām mājām. Maisiņi kokos kā kovārņi bužinās. Rēcošas vilku skaņas ausīs auro, ejot pa tiltu, zem tā Daugava plakstus aizvilkusi, tomēr vēl elpo.

vai romāna personāžā var iemīlēties?
tas gan pārņem dīvainā varā, tāpat kā izrādē kāda darbojošā persona ar savu konfliktu.

Piekāru pie griestiem papīra sniegpārslu trauslā diegā. Tagad vērošu, kā cauri manai istabai iziet vēja plūsmas, viegli pieskaroties sniegpārslas trauslajam apveidam un plivinot to. Gaiss ir kustīgs.