Iesitīšu jūniju grāmatas vākos un aiziešu zvaigznāju parkā pasēdēt.
Es neko nezinu. Katra lieta ir dzīva. Un virtuves dvieļi raud.
Bet vakar man kaklā izauga sēne un spieda manu elpu cietu. Tā izsēja asaru sporas un saberza manu seju sīkos gabalos.


Es elpoju ar acīm kakao biezumus un gremoju secinājumus.

Nāca debesīs nodriskātas avīžu plēksnes un aizgāja, bet tu. Raksti.

Cik ilgi vēl!

šodien nebiju un biju

Agrums. Atmostos. Atdzīvojos. Piparmētru tēja. Un rakstīt. Domu skaidrība.
Sapnī biju viena kādā telpā ar savu darbu un seniem fotoalbūmiem. It kā tās 'būtu kādas drupas, kur kādreiz pulsējusi dzīvība. Sakārtoju aizkarus. Dienas mainījās kā mūzika. Telpa nemitīgi tām līdzi, turēdama mani. Un neuzdrošinājos iziet laukā pa durvīm, aiz kurām bija gaiteņi un klavieres.

Un rakstīt.
Un rakstīt.
Jau eju.

visu nakti klausīšos lietū

brīžam nav drosmes sakārtot informācijas gūzmu, tā aizklāj galdu aizvien vairāk. Mēs esam papīra civilizācija. Arhaiskais cilvēks pasauli tvēra caur dzirdi.
bet tepat aiz lapu aizkariem aust rīts, tas ir aiz muguras, aiz melnajām durvīm, aiz nospiedošās krēsla atzveltnes, pretējā māja kā pavadonis atspoguļo gaismu, tieši man pierē trāpa
atziņas izaug kā nenosakāmas sugas koki, aug ātrāk nekā tos apgriezt un civilizēt spēj dārznieka šķēres
eksotika

acu kaktiņi deg no miega

uzrakstīšu, jā

maldos tekstu mežā
jau galds zaļo, viļņojas no ideju pārpilnības
migla


neredzu sasaistes
nevaru aptvert, jau elpot ir grūti

pajautāt
mēģināt atbildēt
mēģināt pajautāt
atbildēt

Dīvains satraukums kā meženis saaug un sūc sulu. Neizsakāmi.
Iziešu uzelpot upi.

un pār balkoniem izkāruši savus zilos ekrānus žāvēties
ai
līst

Es esmu viena tagad. Un viena jau trīs dienas. Klusēju ļoti daudz. Manā vietā runā mūzika, grāmatas un švīkas kladē, uz tām salīmēju dzejoli par kuplumu. Mazi vējrāži.




Un referāts ir milzīgs klusums.

Panīkums, apnikums. Manas rokas novīst uz burtiem, pēdējās asinspiles, lai ziedētu vārdi. Un elpa paliek tik sekla kā šķīvis. Un novīst arī pulksteņi. Pamostoties jaušams jau sazilējis nogurums. Un dzirdami soļi, kas tā arī neatnāk, ceļā izdzisdami.

Mēs varam runāt pār ielām un pagalmiem ilgi un vienkārši, tomēr troksnis pārāk pieaugošs, tāpat arī laiks, gadi.
Un vēl vecu cilvēku trauslums. Bezpalīdzība netveramā.
Bieži vien ir bail pajautāt, pieskarties. Varbūt tās ir bailes par jautājumu muļķīgumu.

Lietas noslēpumaini pazūd
Nav aiz grāmatām nav atvilktnēs plauktā nav somā
Bet vispār mierīgi
Un nāk prātā dažādi temati nekad neesošiem referātiem
Tāda dzeja

Prāts ir karavīrs.
(J. Jaunsudrabiņš)

Šajai naktij piemīt noasinātu zīmuļu elpa.

Visādas sāpes. No rīta pusnomodā pussapnī pārveidot to istabu, kurā ir gulta un skapis. Un grāmatas. Aizkari visulaiku ir aizvērti.