Sapņoju, ka man no kāju pirkstiem (nagu daļas) sāka tecēt medus, mamma teica, ka viņas pirksti pamazām pārvēršas brūnās govīs. Es ļoti baidījos par saviem pirkstiem, ka nevarēšu paiet, bet tomēr varēju.

Melanholiski tējoju un sapņoju par akordeonu. Nagi ir sazaļojuši kā asni. Aizmieg oktobris, aiziet vienaldzīgi klusēdami pēdējie autobusi šovakar. Un koki atkailinās.

Nefotogrāfēts, tātad nepaturēts

Un viņu skropstas ir kāršrozes.

Sapņoju, kā mūks pameta klosteri. Es viņu redzēju no tāluma, jo braucu ar divriteni, pat bēgu. Viņš gāja gar upi, nosviezdams tumšo talāru, zem kura bija džinsas, un devās uz grāmatnīcu. Grāmatnīcā bija maza izvēle - nedaudz Ojāra Vācieša, kā arī Vika dzejas (Katoliete), arī Zentas Mauriņas aforismu krājums. Grāmatas izkārtotas pēc vāciņu krāsām. Ļoti daudz vēsi zaļās. Pamazām grāmatnīca noārdījās kā dēdošs jūras krasts, pārvērtās par spēļu laukumu. Pēkšņi jau redzamas dažādas krāsainas lego mašīnes, mušas un cilvēki, viss tipizēts. Viss kustībā. Cilvēki nāk un iet. Mūka jau sen vairs nav.

Gar manu logu lēni aizkuģo lapas.
Dažas ienāk pie manis.

Šķiet, es guļu. Trūkst redzes asuma.

Sapnis par kāda cilvēka telefonzvanu un pēc dažām minūtēm tas atmodina šajā realitātē, kurā iespēja atsvešināties no notiekošā. Šodienai kastaņu krāsas. Ir galds. Ir tēja. Trūkst klātbūtnes. Un tur bija pilna iela ar nodriskātām lapām, grāmatām un pāri kādam zīmējumam stiepās automašīnas riteņu zobainais smīna nospiedums. Un lai kā tiektos saglābt šīs kultūras atliekas no melnās iznīcības, neizdevās. Cēlās vējš, un haosa lauks pieauga.

Divi brāļi. Savā starpā karo, tomēr dzīvo zem viena jumta kopā ar lielu ģimeni. Zaļa māja. Tajā ienāk smiltis. Pēc vairākiem gadiem māja ir skelets. Nav ģimenes, kura mitusi tajā, vien izdzīvojusi vecā māte, kura ir uz iziršanas robežas, klīst kā rēgs apkārt. Cauri logi. Nolupusi krāsa. Skaidas un smiltis juku jukām, tomēr ir atgriešanās izjūta un apņēmība uzcelt māju no jauna.

Lasu dzeju un rakstu kritiskus komentārus tai, un domāju, vai kritiķi ir neizdevušies dzejnieki.

Elpa varētu būt vienskaitlinieks

Pulkstenis jau vairākas dienas stāv pusdevītajā laika mēreklī. Sagrieztais īkšķis taupa papīru un tinti.
Lasīšana nav atsperšanās. Bet vienlaikus arī ir.



Pilnība ir tukša un netverama. Augusts miglā tik pilns, kluss. Tas iztukšo.

Ir tik baisi sapņi naktīs, ka neliek tie mieru dienās, pārklāj tās ar neskaidru un tumsnēju, rupju audumu, padara tās pirmatnīgas, bīstamas un nesakārtojamas. Un tā tiek radīti mīti.

Stīgās ir kaut kas raudošs. Acis ir stīgas. Gāž gar zemi miega plūdi un aprok, un slīcina.
Klusums.

Visi gadalaiki saplūst vienuviet, gadi saplūst. Dzīve koncentrējas. Uz paklāja, uz grīdas nogulsnēs.
Notraust ceļus, vējus un ielikt kabatā. Nē, tas nav ne paņemami, ne sataustāmi. Tas ir lietus, nesmeļamais.

Šodien kaimiņu pagalms ir tuvāk. Ar karoti apmaisīta tēja viņu dārzā skan kā šeit istabā. Jā, tur noteikti tiek malkota tēja. Un to ir izkārtojis vēja pagrieziens. Arī šujmašīna skaita laiku kā paātrināts pulkstenis.

(..)vairs negribas apturēt
apturēt - tas nav zināt
paturēt - tas ir mocīties
dabūt ir apstādināt (..)
(I.Ziedonis)





Rakstīšana ir daļa no mirkļa. Mirkļa veidojums. Un tāpēc tā ir dzīve, nevis tālums no dzīves.

Šodien saliju mājupceļā. Un kļuva tik viegli. Uzlidoju liepās. Sēdēju galotnēs. Bet tas bija mirklī. Un mirklis samirka. Un mirkums izvērsa mirkli. Mirklis piebrieda. Un kļuva bezgalīgs.

Jau otro nakti sapņos braucu ar tramvaju. "Un", "un", "un" savienojas pieturas, pilsētas, valstis. Svešās un mājas. Esmu ceļā un atgriežos.

un tagad esmu tālu no vilcieniem. Un kas zina, cik ilgi un mūžīgi tā būs. Un kas zina, vai es vēl tik tuvu dzīvošu vilcieniem. Nepieķerties vilcieniem, nepietverties vilcieniem. Un sliežu deltām.