Nesaprotamas skumjas. Kā diegi, kas iežņaudzas, aptīti ap pirkstiem. Atstāj sīcošus nospiedumus. Nē! Neraudāt stiklā vilcienu zilbjveidīgos logu buljona kubiciņus. Nav. Nekūst.

Kā nezāle saaug haoss papīros. Tie runā tūkstoš mēlēm. Brīnumputnu dārzs ir grāmatplaukts, noskrubušais un ar izdilušām durvīm. Salokāmie grāmatu krūškurvji pilni ar gaisu kā jau pavasarī. Izlietie vārdi sacietē dokumenta formiņā. Cepsim referātisku piparkūku. Cepsim nakti līdz prusaku ballei cepsim. Un tad jau pār tiltiem, pilsētu un citiem diftongiskajiem -IL- lidosim. Mūsu ir daudz (sitam, sitam plaukstas). Tūkstošiem. Daudzkāršotais skumju prieks.

Izdzēsties. Nomazgāties.
Un tad, kad vairs nav, kur aiziet un izdzēsties.. Tad atliek vien ķerties klāt savām tik stūraini salauztajām ēnām.

divas lietas, ko kavē pārņemtība ar sevi - reliģija un dekonstrukcija.

Laiks ir nolaupīts. Diezgan.
Varētu nolaupīt kustību, cilāt kājas kā uzacis. Aiziet.
Marta miklums ir mīklains. Kokus un ceļus tāpat kā sapņus nevar iztulkot.

Ilgi tavā galvā zied šķīvis. Spēlē galdu, notēlo debesis, bļodas un karotes. Kā sāp galva, kā sāp neredzamais Mēness un neatcerētais burts.
Varbūt galvassāpes tura. Varbūt tās ir rokturis. Un svečturis.

Pastiprināta nerealitātes apjauta, nokūstot sniegam, atveroties Daugavas ledum. Atvēršanās. Mazās ielas aiztek strautveidīgi kanalizācijas šahtu caurumos. Aiztek tāpat šodienas laiks.
Mākoņi spiežas aizvien zemāk. Un galva pilna ar sāpīgiem mākoņiem. Neguli, neguli, neguli.

nierakmeņi, zobakmeņi, kapakmeņi, klupšanas akmeņi
ar valodu tik tuvu zemei
un reizēm mēle ir akmens

apburtais loks

Kompota sapņainība. Ideālais ķiršu novietojums, simetriskais burkas apaļums. Un noslīkšana sarkanajā, lipīgajā šķidrumā. Ķiršu iegrimšanas bezgalīgais miers. Un ķirši, kas tuvumā burkas sienai, iezīmējas skaidrāki, bet tālākie saplūst vienlaidus kopā. Guļ.
Kompots ir ziemas dārzs. Tajā padzīvot. Padzīvot istabā kā kompotā, kamēr aiz loga ir spelgonis un mūžīgais sasalums.

Esmu krastā. Arī savā sapnī es biju krastā. Ierakos tajā. Un vēroju jūru, kā tālumā aiziet kuģi aiz apvāršņa, laivas un pat nenosakāmi naktslampiņām līdzīgi milzu objekti. Un tad, kad izrakos, bija jau pagājuši desmit gadi. Diena bija satumsusi, drēbes izmirkušas. Aiz mežiem pilsēta, kaut arī klusa. Ceļazīmes vēstīja, ka tas ir kaut kur Vidzemē.
Un tad es biju kādā dzīvoklī ciemos. Rotaļājos ar kādiem bērniem, kurus to māte uzskatāmi zīdīja un pēctam virtuvē domāja ēdienkarti viesiem, kuri bija sasēduši ap galdu. Uzgāju uz balkona. Lija lietus. Un es jutu, ka balkons ir ielūzis un gāžas uz leju. Pieķēros pie veļas auklas, lai atrastu balsta punktu. Un tad devos iekšup samaksāt par pusdienām, bet mana nauda bija nepareiza, kļūdaina valūta.

Mājas ieaug sniegā. Durvju šķirbā dzīvo naktstauriņš, kurš vakar uztrausa manu uzmanību. Debess violetais svinīgums sapin zarus kā datorvadus mudžeklī, kā rokrakstus kladēs. Rīt es tos tīstīšu, vīstīšu. Piestatos sienām. Aizmiegu. Sapņoju, ka spēlēju čellu, mazgāju grīdas un istabā no griestiem plīst briestošas putas kā sniegs. Ziepjūdens.

Sapnis, kurā ir viesības pagalmā, krītoši āboli, sulojošas debesis, līdz putainām dusmām rejoši suņi. Vasaras virtuvē gatavojamais mielasts. Un mežģīņu kleitas sievietēm, kuras ciemojas pie maniem vecākiem. Tomēr kleitas viņām nederēja un mielasta gatavošanas laikā tās noliktas malā. Esmu bērnības stadijā, skatījos uz to, brīnoties no malas, klusi zogos piemērīt mežģīņu kleitas uz vecāku istabu. Man tās der kā uzlietas.
Viņi visi ir savā pasaulē grimuši, gatavojot dažnedažādākos ēdienu veidus, kopjot māju. Vienubrīd aizsākas diskusija par to, vai viesi izmantots visu māju vai tikai daļu no tās kā ķermeni (kur ir tā robeža, kur viņu gaita beidzas, kur māja tiek sargāta no prieka). Un tad atkal (kā citos sapņos) pārmācas vētra, tikai šoreiz apziņa, ka tas notiek īstenībā). Nenosakāmi rotējošs mākonis, tālumā kāpjoši mākoņu stabi, kas savieno debesis ar zemi. Bailes no šīs mijiedarbības. Lietus. Kleitu glābšana. Viesību galda patveršana slēgtās telpās. Un sapņa pierakstīšana sapnī. Atsvešināšanās no sapņa telpas.

Sapnis ir fotogrāfija, kura nozīme ir neatjaunojama. Tā var pazīt nāvi. Dzīvi.

Sapnī miglaini notiekošā darbība izkristalizējās kādā bezsniega ziemas plenērā pie Daugavas.
Gleznoju stūrainas telpas, kas apauga ar ārsienām un kļuva par māju eksterjeriem. Aiz tām meži. Rozā debesis.
Glezna tuvojās pabeigtībai, tomēr, liekot punktus, atklāju daudz robus - turpinājums un vienīgi turpinājums. Citi jau salocīja trijkājus un nesa kādā tumšā akmens ēkā zem jumta. Kaislīgi manas otas laizīja krāsu uz audekla.
Un tad sāka līt. Un stiprinājās līšana. Jau sāku cīnīties ar lietu, bet tas gribēja piedalīties gleznošanas procesā. Krāsas notecēja. Atsedzās aizvien vairāk meži, mājas sāka pazust no topošās gleznas. Pretojos, bet krāsa vairs nelipa. Pārējie mani aicināja zem jumta, negāju. Sāka satumst. Bezcerīgi mocīju bez elpas mežonīgo darbu. Un tomēr nesu zem jumta kā neglābjamu pacientu.
Sprosta situācijas un šķēršļi.

Mazo un skumjo sniegavīru celšana vienīgajā vakarā, kad sniga, un pīrāgu mīklas mīcīšana naktī ir mistiskākais siltās ziemas svinēšanas mirklis. Lielās medus burkas sasišana tostarp.
Kādreiz tu domāji, ka naktī lietas spēj atdzīvoties un savstarpēji sarunāties.

Salst. Tēja ir atdzisusi. Vientulība kā aizaudzis dārzs šņāc. Blakus esošās mājas ņirb pilnas. Es nevaru sazvanīties, tāpēc man salst. Saglaužu pa spalvai vakara laiku, lasīšu pasakas.
Maize ir beigusies, veikali ir ciet. Apokaliptiski kā sapņos.

Ienāk tumsa, cigarešu dūmi, noslāpušas mašīnas atdzīvināšana. Sakrājas starp grāmatas lappusēm, pirkstu locītavām, istabas stūriem, radiatoru ribām. Un stāv uz vietas.

Kamēr gāju, kaut kas nenoteikts krita man virsū no violetām izbraukātām debesīm.

Un sapnī rēja mans suns, kaut arī esmu citā pilsētā. Viņš mani pavadīja, kamēr nesu malku. Taču šaurā pagrabā tika atdzīvināta mirusi princese gluži kā Raiņa "Spēlēju, dancoju" Lelde. Un upuri nesa kāds santehniķis - princesi glābjot, viņas vietā izvēlējās nāvi. Taču vēlāk galmā, kur viņa atgriezās gandrīz sveša un neatpazīstama, ieceļotāji viņu sauca par prostitūtu. Viņa neiederīga un sāpīgi skumja metās dīvānā, kas pārtapa par veļasmašīnu.

Samirkstot, nenoteiktajām, biezajām un pelēkajām driskām krītot no elektrības vadu zīmējumiem, izlobīju sevī vientulību kā konfekti un noriju. Salduma pietiks kādai nedēļai.

Nav ne novembra, ne decembra, nav laika, nav sniega, nekā.

Kad sajūk laiki, kavēšanas jēdziens nepastāv. Nav pareizu pulksteņu.

Kritiķis ir jurists. Un mākslas darbs ir mazais noziegums pret dabu.