Lai dara, ko darīdami, katra veco cilvēku rīcība pārpilna ar izmisīgu alkatību, agresiju un marasmu, itin kā ķerdami, grābdami un niknodamies viņi būtu spējuši izraut, atkarot un sagrābt vēl kādu gabaliņu no dzīves, kas viņiem nav lemta. Galvenais, ka šie vēl izplata specifiskus, neciešamus garaiņus, kuri sajaukti ar naftalīna, karbola, sviedru, satrunējušu zobu un pusi mūža valkātu apavu dvaku.
Vecums - pats bezdvēseliskākais cilvēka dzīves posms. Gars triumfē jaunībā, kad raksta dzejoļus, mīl, mīlējas, cer, tic un ilgojas. Vecumā vienīgi baidās. No slimības, no sāpēm, no atmiekšķētām smadzenēm - šajās substancēs garu ne ar lukturi nevar sameklēt. Tas sadēd tieši tāpat kā miesas, lai gan daudz trauslāks par miesu. Tāpēc, kamēr vēl funkcionē sakrunkotajā ādas maisā sabāztie muskuļi, kauli, zarnas un citas fizioloģiskas sastāvdaļas, gars jau sen kopš miris. Tas dodas savos ceļos, bet miesas grabēdamas grozās pa šo pasauli kā tāds inerces dzīts mehānisms.

(Ivanauskaite. Placebo. 202.lpp.)

Paši dziļākie zemteku slāņi tiek uzplēsti kā zeme. Savā blīvumā tomēr tie turpina plūst un top kalambūri, sasienas jaunās kombinācijās. Gaisma tek pirkstos kā labirintā, meklē ceļu, kur satikties, atbrīvoties vārdā.
Tikmēr krājas tvans šaurajā kambarī, kurā tu sēdi un pamazām kļūsti šķietamība.

Un tad notiek notiek tā, ka mēs pierodam pie vietas tik ļoti, ka vairs to neredzam

Viņa stāstīja, kā skrējusi agri no rīta biezā migla. Un no miglas izniruši tumši vīru stāvi. Viņa izbijusies uz mirkli. Vīri nesuši ko lielu virs pleciem. Laivu.

 

Ak, lasot senas motivācijas vēstules, pārņem purva un mezglu izjūta. Valoda apziņas spogulis. Bezapziņas trūdi.

Te nav nekā lieka. Te ir mazie dīķi kā pievērtas acis. Jūlijs ir noguris tāpat kā vispār vasara ātri pārejoša. Un govis lēni paliec galvas. Un visur ir viņu ceļi. Un tad mēs pārbrienam kviešu laukus, tur robežojas krāsas un pārklājas viens veids pār otru kā eļļas krāsas triepieni. Kaut kur starp tiem sazied rudzupuķes un margrietiņveidīgi augi. Un zilzaļganīgās egles lauku malās pie mazās upes. Laiks zūd. Un tur aizpeld naktī naktstaureņi uz pēdējiem gaišajiem logiem.
Atbraukšanu atpakaļ mēs atliekam, esot te, kur nav nekā, vien ceļi. Un domājam par jēgu. Un domājam par klusumu, kad negribas nekā teikt, bet tikai skatīties. Varbūt arī klusi pasvilpot.

Varbūt pārtraukt skaitīt laiku. Nedēļas, mēneši. Sfumato izjūta vēderā un salocītās debesīs, kuras ir uz pieres. Tāpat kā matu kļūst mazāk arī laiks savelkas. Kā brūce aizsienas ar smalkiem ādas valdziņiem.
Jūgendstils drēbēs. Attopos autobusā uz plaukstas nesam mazu skudru. Lasīju un lasīšu dzeju, dzeju, dzeju. Un domāšu par tām kazām, kuras ganās salā un tad
"(..) tik tikko paceļas kaza pāri tīrajiem burtiem, pāri
mūsu grūtsirdības maigajam un baismīgajam veidolam." (Erbertu Elders)

Vējš plucina gandrīz anonīmās liepas aiz loga. Tekoša lietus izjūta. Izjūk vārdi kā maize ūdenī un rodas jauni sakausējumi. Gaismas neskaidrība.
Tāpat kā rakstnieki, akli būdami, rada izcilus darbus, arī cilvēks tumsā redz skaidrāk. Izkristalizējas trauki.

Un sapņos uzplaiksnī kara lidmašīnas, kuras nomet lādiņus, kuri teju eksplodē pagalmos. Tāpat arī atveras milzu bibliotēkas, kuras veido pakāpienus un nogriežņus. Katra grāmata kā istaba. Izzīsta no dīvāniem. Un kāpnes uz citām telpām ir tik stāvas un nedrošas. Un lejā bezdibenis.

Piezīmju blociņu izjūta.
Un centība, kas glābj.

Tu esi tik sens, ka nekad neesi bijis.

Grāmatas kļūst aizvien nepanesamākas. Gandrīz fiziski dedzina tajās izdzīvotais. Mugura tad paliek smaga kā sūklis un kā piebriedusi laipa pleci lejup uz zemes centru liecas. Trūkst elpas. Trūkst nabassaite ar viengabalaino esamību. Pārņem mītisks baisums no "Raganas un lietus" sieviešu neatbildētajām dzīvēm un trakā miglas ziedoņa, kurš nekad nepienāk tuvu.

Apmērot un ar divriteni apmīlēt ūdenstilpju krastus. Sapņot par Lēlīti
Vispirms laiku apmērīt ar negulētām skaustasāpju naktīm. Starp kāpurainām lappusēm un tējaszāļu kāpņutelpām.
Ak, aklums

vējainas dienas spilgtuma sāpes skaustā joprojām
pašaustā saujā ietērpties, irties

nevar iemigt


lai jau

"(..) katra diena būs mūža garumā, katra stunda vilksies izbīļa lipīgajām simtkāja kurpēm, katra minūte rāpos vīna gliemeža gļotaino sliedi(..)"

"(..)grūtības, no tāluma raugoties, tāpat ir akmens - cietas, necaursitamas, bet, tuvumā nokļūstot un uz galvas iekšā metoties, mānīgā virsma pašķiras, gludā slīdme, zilā glāze, ūdenszāles, apsūnojuši akmeņi plūst garām, plūst mēmā klusumā, tikai ausīs dzied asinis,
asinis dziedāja arī ziemā, kad pagastskolas vēsajā klasē, elpu aizturējuši, sēdējām pie telūrija, vērojot noslēpumaino izplatījuma ritēšanu,
saule dega universuma centrā kā taukiem nopilusi svece, un zeme griezās gaismu, un ap zemi savukārt griezās mazs mēnestiņš; pilnīgā tumsā un klusumā mēs sekojām lielajai mistērijai, mainījās dabas laiki, mēness te uzlēca, te norietēja pār kontinentu, te pazuda zemes otrā pusē, norietēdams un uzlēkdams pār citu kontinentu, un Austrālijā mazi antipodi karājās pie zemes ar galvu uz leju kā sikspārņi muižas ratūzī, un mēness aptumsumi mijās ar saules aptumsumiem, un, ja labi ieklausījās, varēja dzirdēt, ka uz mazītiņās zemes pret vēl mazītiņāko mēnesi gaudo neredzami, mazi suņi, ne lielāki par puteklīšiem."

(tas ir A.Bels)

...un pamazām paceļamies augšup un vēl augšup un elpojam uz augšu. un zeme tik maza, tik mazas visas planētu parādes debesīs aiz mēness kā astes lēnas klusumā. bet tagad ir diena. liela un nopietna kā šķīvis un galds. tura mani bērnu klēpī.

ātrgaitas šosejas švīkas
stundas ir garas, bet gaismas ir īsas kā mati uz pieres un neuzplaukušas ausis

"durvis aizveras"

atradu savu iešanas mūziku

apgriezt otrādāk asfaltus, izgriezt soļus, ka pludotu ielas no dedzīgas iešanas, doties, nodoties gaitai, ceļam

šķiet, atbraucot šeit, radu nelielu kņadu, traci, bet laikam tas ir veselīgi kā aiziet uz mežu



un smiekli, kurus izleju, arī šķiet pārvērtušies, tādi dziļāki un biezāki, bet vienlaikus plūstošāki, jā

Un Mēness uzausīs kā uzkrāsotas lūpas. Mēmi dziedās pār kakao peļķēm. Miegā sačukstēsies zem gandrīz bronhiāliem liepu zariem tie, kas guļ. Un stāstīs to, ko nekad nevar pārvilināt caur sevi dienā.


Ai!
Kāpēc gan teikt to, kas ir pateikts?