Paši dziļākie zemteku slāņi tiek uzplēsti kā zeme. Savā blīvumā tomēr tie turpina plūst un top kalambūri, sasienas jaunās kombinācijās. Gaisma tek pirkstos kā labirintā, meklē ceļu, kur satikties, atbrīvoties vārdā.
Tikmēr krājas tvans šaurajā kambarī, kurā tu sēdi un pamazām kļūsti šķietamība.