atsacīšanās kālab

Zināšanas rada drošības izjūtu. Ja es zinu, tad varu runāt. Ja es runāju, rodas troksnis. Rodas pārliecība, ka es esmu. Ja ir troksnis, tad nevaru dzirdēt. Dzirdēt nozīmē just. Ja es jūtu, tad es apšaubu savu eksistenci un domāju. Zināšanas traucē domāt. Varbūt tad īsta domāšana iespējama tikai bez zināšanas.

satelītdzejolis

"Dzīve tajos gados centrējās ap gultu. Ierakstu klausīšanās, telefonsarunas, kāšu tīšana, ģitāras strinkšķināšana, viss notika gultā vai ap to, gulta bija savdabīga noslēpumu sala. Skābe un hašs rada sapņainu laiskumu un apātiju, kad vienīgā vēlēšanās ir - atkrist gultā, ierakties spilvenu kaudzēs un vibrēt. Šalles virs lampu kupoliem, tīģerbalzams, novalkātas baletčības, tibetiešu grāmatas, mākslas grāmatas, neparasti bilžu albumi, vīraks, ierakstu lentes visās malas un skaņuplašu grēdas gar sienām.
Kopolas "Drakulā" ieraudzījusi aunu, kur Drakula ieveļas gultā pie trim meitenēm, klusībā nodomāju - ak Dievs, sešdesmitie! Tolaik mēs to vien darījām, kā mētājāmies pa citu cilvēku guļamistabām un visu viņu mājokli. Cilvēki bija ļoti brīvi, visas šķautnes un robežas bija tik aptuvenas un nenoteiktas. Ja mūsdienās kāds jūs uzaicina uz guļamistabu, tas ir nopietni, tas nozīmē seksu. Tagad ļaudis citu mājās pat neuzkāpj augšstāvā."
(Marianna Faitfula un Deivids Daltons "Uzticīgā", 195.lpp.)

ilgi meklējot saišķī īsto atslēgu un slēdzot vaļā durvis restorānam, kāds vīrietis strādnieku tērpā pajautāja, vai man ir atslēgas arī uz sirdi.

man patīk tas violetais un atmiekšķējošais satumsuša vakara siltums. koku lapotnes gluži skulpturālas un mālainas. ielās piens ar medu un sargšuneļiem nemierīgs prāts. vienlaikus adīklis-skaldīklis plaušās ir netīrāks par speķainām virtuvēm un skrandainām dienasgrāmatām. tas ļogās tāpat kā izslēgtā ledusskapja durvis, ienākot vēl neapdzīvotā telpā.

sludinājumi ar traģēdijas pieskaņu. un tam pretī darba meklējumi ar komikas elementiem.

dzeja ir drūmākais, kas vien pasaulē eksistē. apgarotas un laimīgas dzejas nav

dīvaina un neizturama caurspīdības apjausma. tukšie solījumi kā izšauti konfeti.

jau aizaizvakar pamodos desmitos no rīta, aizvakar naktī 15 minūtes biju iemigusi un aizvakar aizmigu dienā uz 15 minūtēm, un vakar gulēju divas stundas un 20 minūtes. tā.

braucu pret balto nakti plašā laukā un sajutos kā Sniķeres dzejolī. tumšajās malās pārskrēja nelieli, mīklaini dzīvnieki, palikdami bez vārda. viss ir daudz vairāk. lietas ir kurlas, un mēness seja kā nozīmēta ir akla pret tās impulsīvo radītāju.

nekas te nav mans. un tur es neesmu, izvēloties nepaturēt. un es neizvēlos, jo arī izvēle nav mana. man nav savas vietas. ir tikai vieta bez manis, bez vārda. vieta dara mani.

Jūtu, kā pamazām notiek metamorfozes. Kūniņa top par tauriņu. Ūdens par gaisu. Iesnas par klepu. Viss, protams, sākās ar kaklskrāpi kāpuru.

jau otro reizi sapnī biju kādas dzejnieces ādā. un tā es pamazām neapzināti esmu sākusi kopēt viņas publiskās runas stilu, precīzāk, balss tembru, intonāciju.

"Lai viņsaulē veidotu abu dzimumu vienotību, senajās sabiedrībās varēja tikt veikts cilvēka upuris. Mirušajam vīrietim kapā līdzi gāja sieviete. Šeit minams Oļeņijostrovas kapulauka t. s. " šamaņu apbedījumi", kuros līdzās kulta pārstāvim - priesterim - kapā guldīta arī viena vai divas sievietes. Uzskata, ka viņas ir nonāvētas, lai veiktu "šamaņa" apbedīšanas rituālu. Senajās patriarhālajās sabiedrībās sievietes upuris, lai viņa varētu doties līdzi mirušajam vīrietim, bija visai izplatīta prakse, bet Indijas brāhmanu tradīcijās to atbalstīja pat vēl viduslaikos."
(V. Rūsiņš, 100. lpp.)

Februāris. Šajā vārdā ir kaut kas nepieradināts, vienkrāsains. Sāpīgs, balts un auksts laiks. Tāpat kā Jūlija kalendārā laiks tika pārrauts, centīšos februārī laiku neskaitīt, neskatīties spogulī. Varētu tieši tagad laisties ziemas miegā.
Ne velti Senajā Romā februāri uzskatīja par gada pēdējo mēnesi, šķīstīšanas mēnesi, tātad tam piemita šī iznīcināšanās dimensija.

un tad pienāk dienas, kad var domās kolekcionēt virsrakstus nekad neesošiem referātiem un lasīt padomju laiku pedagoģiskās grāmatas. tomēr vislielākais prieks tad ir nejauši atrastā ceturtās klases mūzikas burtnīca un garastāvokļu saraksts tās pēdējā lappusē ar tekstu "uzmanību! garastāvokļa noteikšanas dienas ir trešdienas un piektdienas." un vienīgo cilvēkzīmējumu kaut kādā aprīļdienā. un kāpēc gan caurspoguļoties nedēļās, kāpēc pateikt visu vārdu, ja var raut nost pa piedēklim, pa piedēklim vien.

"un ja šis mirklis nav tikai nāvīgs joks
tas smilkstēdams izaug par svētu"

(J. Vādons)

Šodien eksāmena laikā aizdomājos par skumjām, par to, vai pārāk daudz dzīves neatdodam niekiem, par to, kam esam nolemti. Šim vakaram ir atkal tas pazīstamais nepiepildījuma aromāts. Hmm, pēc kā smaržo nepiepildījums? Vai tam piemīt maizes drumsliņu, smalko graudiņu smarža?