laiks ir dīvaina lieta, es to nesaprotu. vienu brīdi šķiet, termiņš ir tālu un es guļu, sāļi un izmisīgi tiekdamās sevi pamodināt un līdz galam neticēdama,

bet te pēkšņi

esmu pamodusies, skaidra, mierīga un redzīga, kaut kādā decembra pusnakts dienā pie aizlīmēta loga ar izteiktu tagadnības izjūtu. un vienlaikus attopos, ka kaut kādā asinsritē iztek pēdējie minūšu pilieni, lai izdarītu un noslēgtu ko neaptveramu un ko īstu, patiesi svarīgu. laiks manī un ārpus manis. eļļaskrāsas tūbiņa, kuru nevar izspiest līdz galam. es to varu sev apziest apkārt, bet nekad tas neiesūksies manī, nekad es to nepaturēšu. es jūtu šo cietvielas stāvokli, kurā pamazām iestājas dēdēšanas procesi.