Sapnī miglaini notiekošā darbība izkristalizējās kādā bezsniega ziemas plenērā pie Daugavas.
Gleznoju stūrainas telpas, kas apauga ar ārsienām un kļuva par māju eksterjeriem. Aiz tām meži. Rozā debesis.
Glezna tuvojās pabeigtībai, tomēr, liekot punktus, atklāju daudz robus - turpinājums un vienīgi turpinājums. Citi jau salocīja trijkājus un nesa kādā tumšā akmens ēkā zem jumta. Kaislīgi manas otas laizīja krāsu uz audekla.
Un tad sāka līt. Un stiprinājās līšana. Jau sāku cīnīties ar lietu, bet tas gribēja piedalīties gleznošanas procesā. Krāsas notecēja. Atsedzās aizvien vairāk meži, mājas sāka pazust no topošās gleznas. Pretojos, bet krāsa vairs nelipa. Pārējie mani aicināja zem jumta, negāju. Sāka satumst. Bezcerīgi mocīju bez elpas mežonīgo darbu. Un tomēr nesu zem jumta kā neglābjamu pacientu.
Sprosta situācijas un šķēršļi.