Ak, ja es spētu tev uzdāvināt mazu mēnestiņu,

lai tu to nēsātu savu acu dziļumā!

Vai šo puķu vienkāršibu,

kurām ir bezzobu saknes.

 

Bet nē.

 

Pastāv pasaules kataklizmu smagums.

Parasta kuģu bojāeja, kurā izglābusies tikai cietsirdība.

Ugunis, kas izdzēstas aiz mūsu spītīgās mīlestības pret aukstumu.

Sievietes, kas atdodas skeletu mūzikai.

 

Un it īpaši šīs dusmas par to, ka nāve nepamostas,

nekad nepamostas, vairs nepamostas,

turpina vienmēr būt nāve,

vienmēr, vienmēr,

pat pēc tam, kad mēs esam iztēlojušies sevi

tik vieglus kā zvaigzne,

ko mūsu matos iespraudušas tavas kristāla rokas,

kuras ietinis mākonis.