Sapņoju par izdegušu lielceļu, uz kura mētājās apgruzdušas, dažādām ēdienu paliekām aplipušas grāmatas. Es biju viena uz lielceļa, tas it kā pāršķēlās uz pusēm (it kā būtu bijusi trīce), un grāmatas bija samestas vienuviet. Zentas Mauriņas esejas, kāds naturālisma romāns, arī kāda poļu grāmata. Kustība nenotika uz šī lielceļa. Tālumā slējās tumšas un tukšas mājas, bet malā bija atkal šis sliežu motīvs, šīs sliedes, zaļu zāli apaugušās. Pārvietojos telpā ar gaismas ātrumu. Pēkšņi biju pie telefona. Pēkšņi gaitenī spalgu dienasgaismu lējumā, kur gluži kā bērni uz miegu gaidīja dažādi cilvēki pie durvīm savu kārtu un kavēja laiku sarunās. Pēkšņi atkal uz šī ceļa un kaut ko nu gaidīju.

Bet nu man nebūs laika gulēt. Mudžeklis.