Mans rudens ir pelēks. Grafīta pelēks, zoļu pelēks, ozolzīļu ieapaļš un klusējoši kliedzošs, tas ir ogļu melns arī, tas ir sauss. Tas ir kauss. Slāpju nav. Nav arī atlēcienu. Ir pēkšņas peļķes, šļaksti. Un tās ir liepas, kuras ir cērtamas, jo skrāpē jumtus un padara tos caurus. Un liepas ir vajadzīgas, jo tās ir manas kājas. Necērtiet kājas un necērtiet rokas. Es nozagu mirkli atspulgu ielās, taču nevajag, nevajag cirvju. Vajag liepas un mazliet sulu, mazliet slāpju.