Kāds vakar pateica vārdu dvēsele, tik piezemēti, ka likās, viņam no mutes tek laukā kāda sula vai tēja, medaina dzira. Tāda čalojoša. Jā, dvēsele. Un Prusts mērcēja tējā cepumu, līdz viņš iemīlējās mirklī un kļuva par literatūru. Arī es jūtos kā literatūra.