Es tā lēnām sevi nobeidzu. Pa mazam gabaliņam un drīz no manis būs palicis kriksītiks. Kā maza drupačiņa. Uzpūtīs stiprāks vējš un mani aizpūtīs
Kā tajā dziesmā when you too in love to let it go.
Un tā man liekas, ka skumstot un atceroties es saglabāju to, kas bija. Kā iebalzamēt mirušu ķermeni. Tā es iebalzamēju savas emocijas. Un vai nu manās iedomās, vai īstajā dzīvē, kad viss atsāksies, tad tā būs mākslīgā elpināšana un sirds masāža.

Es palieku pie tā, kas bija un neplānoju atkāpties. Es labāk skumstu, kā laižu vaļā.