man vidusskolā bija jauka literatūras skolotāja. vienā stundā viņa teica, ka dzīvē nekad nevajag nevienam uzticēties pilnīgi līdz galam. nekad nevajag stāstīt pilnīgi visu. toreiz sapratu, ka viņai ir taisnība, jo tieši pēc vecāko klašu žetonvakara mani ļoti bija pievīlusi labākā draudzene. arī šodien, tā pat kā toreiz, es atkal apņemot nekad viņai nestāstīt pilnīgi, pilnīgi visu, bet iekost mēlē, kad gribēsies.

toreiz es arī nespēju noticēt, tā pat kā tagad. pagājuši ir 7 gadi. izrādās nekas nav mainījies.

grūti draudzēties ar cilvēku un paturēt prātā, ka nedrīkst uzticēties.

skumji. ļoti.