pie rīta kafijas
šonakt pārmaiņas pēc es biju viens. izvairījos no gaisa baloniem un nokļuvu vilcienā. pilnā ar tumšiem un netīriem cilvēkiem, kuru sejas bija melnas kā ogle un drēbes tumšas kā pekle.. baltās acis spīdēja reizē ar zobiem. Tie tos atņirdza gluži kā kobras.. Man nācās sēdēt starp mednieku un tirgoni.. to es varēju pateikt pēc ietērpiem un lielās bises, kas gulēja pie mednieka kājām kā paklausīgs suns. .Pēc dažu sekunžu intervāla viņi sāka ar mani runāties. Man nebija bail, jo es pazinu daudz netīru cilvēku..es ziņāju šīs melnās domas.. un tad mēs uzsākām nelielu jautājumu apli. un Es tirgonim jautāju: Ko tu uzskati par savas dzīves nozīmīgāko notikumu?. Tas man atbildēja: Mana sieva un mani bērni. Es strādāju viņiem un tikai viņiem. Neesmu redzējis viņus gadiem, taču viņiem iet samērā labi.. Tirgonis pieklusa.. viņš bija pārāk aizsērējis laikā un nespēja pieņemt savas ģimenes nāvi, tādēļ arī viņš atrodas šajā vagonā. likteņa pamestie.. Tad es jautāju Medniekam šo pašu jautājumu. Un viņš man atbildēja: Esmu nogalinājis cilvēku. Es to izdarīju pietiekami sen, lai ar to samierinātos pārējie un es varētu lielīties.. patiesībā viņš nedrīkstēja rādīties acīs pēc šī slaktiņa mežā.. arī viņš bija likteņa nolemtais..
Un tad viņi pagriezās pret manīm ar jautājošu skatienu.. es sapratu ka ir jāatbild vai arī jālec ārā no vilciena.. Es tikai īsti nevarēju atcerēties kādēļ esmu šeit! kādēļ sēžu kopā ar slepkavu un Dieva aizmirsto.
Es atvēru acis un piefiksēju šo sapni!