reiz man teica.....
teica lai izlieku visas domas un emocijas uz papiira....palikshot vieglaak....... teicu ka nekaa nebij, nedaru taa un nedariishu.... bet kur tagat esmu... ja ne pie papiira tad pie pc un klaves... lai runaatu.... ar ko... ar sevi...
jo cits neviens manii neklausaas...

pat nezinu ko gribu teikt... patiesiibaa tik daudz... ka nezinu ar ko lai saak...

esmu pilniibaa apmaldiijusies seviii, pazaudeejusi sevi un visus kas man apkaart... kapeec, tapeec ka nezinu un nemaaku miileet sevi un citus...

pilniigi nejaushi, bet tajaa briidii likaas ka tieshi laikaa izteicu Tagores vaardus, bet nezinu vai tas cilveeks to saprata, bet kaads gan to buus sapratis un sadzirdeejis jo ne par velti notiek taa kaa notiek, bet varbuut tikai apstaaklju sakritiiba un sakara nekaada ar to ko kaadam teicu...
bet man lika saprast kaada patiesiibaa esmu, un netikai viens cilveek vien...
un saprast to, ka dziivee esi tikai eksisteejis un sanjemt apstiprinaajumu ......... sagrauj visu kas ir , saproti to ka neko nesaproti no dziives jeegas un to ka dziivee ir tik daudz skaista bet tu seedi un tikai seedi savaa sapnju pasaulee un neko nedari lai sapnji piepildiitos...

gribeet sajust tuvaa cilveeka speeciigaas rokas apvijoties ap tevi un dzirdeet vaardus ka buus ok, ka taas tikai iedomas... bet to neieguut..
lai gan briidii kad gribeeju to ieguut, likaas ka nostaasies viss savaas vietaas, bet viss sagriezjaas veel vairaak ap tevi un sabruuk veel lielaakaas drupaas...
bet pati vainiiga, laikam neesmu pelniijusi...

un kaada jeega no taa ka visu saprotu uz doto briidi tik labi, zinu ka aizmirsiishu...
bet atgaadinit to man kaads... neljaujiet man atkal tik taalu nonaakt....

bezsakars.....

ljaujiet sakaarot sevi....