iemīlējusies......šeit
tā, dzīve aulekšo un brīžiem neesmu spējīga turēties tās mugurā, bet paldies tiem kas izgudroja, to, ka zirgu var apsedlot, un vēl lielāks paldies tiem , kas izgudroja tādu ierīci, kā groži un laužņi, ar kuru palīdzību var zirgu pieturēt, tiesa gan zirgs kārpās un laužņu saplosītā mute tam asiņo, bet kā saka, mēs visvairāk mokām tos kururs mīlam,un es esmu iemīlējusies šajā dzīves zirgā, līdz brīdim kad tas atkal no izdresēta vilcēja kļūs par nepieradinātu savvaļas zirga mazuli, kurš lēkšo pāri aizām un nekad nepastājas, lai ļautu iegrožot sevi ar nemākuļa izmestu laso.........bet jāsaka, ka šo mazuli es mīlu vēl jo vairāk, jo tas vis[irms ir jāpieradina paņemt cukurgraudu no rokām, un tad jau var mesties tam mugurā un turēties cik vien spēka, un ja tas izdosies, tad nāks arī kārta laužņiem, bet ja nu gadfījumā kumeļš izlaužas no0 mana tvēriena, tad ir vēl grūtāk to pieradināt, un tieši tas ir visjaukākais.........