Garastāvoklis:	depressed
Mūzika:	ieklausos klusumā, jāmēģina izprast....

Imants Ziedonis manās asinīs..laikam....nez...
" Vai es drīkstu aiziet uz mazu brītiņu...Man atļāva, un es pārnācu tikai vakarā. Es nekrāpos, es negribēju melot, es aizmirsu sevi un māti, jo tas, ko satiku, tas bija stiprāks par mani.
Jūra bija stiprāka. Kāpas bija stiprākas, un no visa tā bērnu kamola es nespēju izķepuroties. Šī brīvības sajūta, pirmatnējā un plikvēderainā!
Es aizmirsu iet pusdienās, es aizmirsu, ka nedrīkst uguni laist viršu pudurī, es aizmirsu, ka nedrīkst otram dot pa degunu. Ja viņš ir izārdījis tavu smilšu kūku. Vakarā es pārnācu netīrs un neēdis, es solījos no visas sirds tā vairs nedarīt, bet no rīta pamodos: šo istabu es zināju, šo sētu es pazinu- te varēja nomirt- tāds žēlums par sevi. Vistas es neganīju. Es vēroju kā viņas ieiet kaimiņu daļā un atpakaļ vairs nenāk. It kā tur būtu citādas sliekas vai tomātu dobes, ko izkārpīt, nekā mūsējās. Ko viņas tur līda? Bet līda. Kaimiņu puikas dauzīja viņām kājas nost, deva rīt uz āķa uzspraustus maizes gabaliņus, un tomēr viņas līda. Vai tad gailis, kas veda vistas citā dārzā, arī nedomāja-"tikai uz mazu brītiņu"?
Bet avenes bija sarkanas un zemu pa knābienam, aka viņsētā koši zaļa un savādāka nekā mūsējā, un puķu dobēm nebija apvilkts apkārt tīkls.

Vienreiz es nepārnācu.
Vai piliens var pateikt no lāstekas atrāvies,-"uz mazu brītiņu"? Vai varbūt bulta var aizlidot uz mazu brītiņu? Tā es aizgāju.
---
Nežēlīgi? Nežēlīgi.- bet es tur neko nevaru teikt. Es zinu mirkļus dienas garumā un dienas mirkļa īsumā.--- Es gāju strautam līdzi.--- Bet ūdens tek.--- ..., tur ziedos guļ taurenis, tas pacelsies spārnos, lidos gar krastu, lidos pret straumi, lidos pa straumei-vai nav vienalga.- Nevar taču piliens no lāstekas atrauties tikai uz mazu brītiņu.Sniegs no debesīm. Bulta no loka... Tikai uz mazu brītiņu... Nevar taču!"

...tas ir tik dīvaini un skumīgi, bet kad biju maza, lai kas arī nenotika, lai kādās nepatikšanās es pati neiekūlos, lai ar cik patēviem mana māte neaprecējās, es vienmēr biju pārliecināta, ka gan jau viss būs tāpat kā agrāk..un bija...dzīve gluži kā cirkulēja ap vienu punktu, un pat tad ja bija jāgaida mēnešiem, precību gadījumā pat gadiem, viss tomēr atgriezās un bija tā kā agrāk, un nekas un neviens nespētu man ieskaidrot, ka mēdz būt arī savādāk, ka vienu reizi mani nobrāszumi varētu nesadzīt, ka vienreiz māte varētu nepārnākt.....šodien man t';adas pārliecības nav...es pat sapņot neuzdrošinos, ka varētu būt tā kā agrāk, pat pēc sīkākā notikuma es skaidri zinu, ka nekad nekas nebūs tā kā bijis...un nav jau arī....nezinu, vai esmu pati pie tā vainīga, vai pasaule, bet tās drošības sajūtas man jau gadiem nav bijis, es tagad skaidri zinu, ka nekad nepārnāks tas, kurš ir nolēmis aiziet un lai kā censtos, izlietu ūdeni tomēr nesasmelt, protams var saslaucīt, tomēr nebūs tas kas bija.......es apzinos laiku....brīžiem es nemaz nesaprotu, kas aug ātrāk-es vai pasaule.....patiešībā man ļoti bieži gribas lai būtu tā kā agrāk, es pat brīžiem pieķeru sevi pie domas, ka būtu ar mieru dzīvot vēl vienu t';adu pašu bērnību, kādu jau nodzīvoju, pat par spīti visiem sitieniem, negulētajām nakt';im un draudiem nocirst rokas....es varbūt pat nevēlētos neko mainīt....dīvaini...kaut gan esmu sev apsolījusi neko un nekad nenožēlot, tomēr man laikam ir žēl....

***
" MANS LABAIS DRAUGS
MANS PIPARMĒTRU DRAUGS
ES ARĪ ESMU KRASTĀ
MAZIŅŠ AUGS

MAN ARĪ ZIEDS
KAD BRIEDĪS TUMSAS RAUGS
PATS PIECELSIES
UN SEVI VĀRDĀ SAUKS

MAN ARĪ LAPA
ZAĻA LAPA PLAUKS
KAD MANI PĻAUS
VARBŪT VAIRS NEATAUGS
NEKAS

MANS DRAUGS
MANS PIPARMĒTRU DRAUGS
ES ARĪ ESMU KRASTĀ
VIEN MAZIŅŠ AUGS"

....vē..caps lock piespiedās, unpamanīju tikai dzejoļa beigās..nu neko..arī tā sm,uki....