Šonakt ļāvos bērnišķībai, noskatījos "Nārnijas hronikas".Kad aizmigu, redzēju skaistāko sapni, kādu vien var nosapņot. Vienmēr esmu apgalvojis, ka no pagātnes jau var atteikties un paziņot, ka nekā nav bijis, bet pagātne jau no tevis neatsakās. Pats šo apgalvojumu mēģināju noliegt. Sapnis bija reālistisks, ceļojot laikā, pagātnē tiekoties ar cilvēkiem, atceroties notikumus, nokļūstot dažādās vietās. Pat māju ar stārķiem redzēju. Njā, sapnis atšķirībā no realitātes bija ar ļoti skaistām beigām. Dīvaini, ja gāju gulēt apslimies, tad pamodies esmu vesels, šķiet, ka lietuvēns uzveikts, jābeidz māžoties. Un diena ārā šķiet jauka. Turpinām svinēt dzīvi :)