Noskatījos virtuālajā tīmeklī filmu The Mist(Stīvena Kinga stāsts). Sapratu mūsu kinokritiķu samulsumu, kā tad jāvērtē šī filma. Esmu Stīvena Kinga darbu cienītājs, patiesībā viņa darbi viens otram pamatos ir līdzīgi, cilvēku uzvedība ierobežotā telpā (lidmašīna, sala, cietums, viesnīca), ar dīvainām un parasti ne-holivudiskām beigām. Minētās filmas pēdējās desmit apokaliptiskās sajūtas minūtes tiek pavadītas ar vienu spēcīgu Death Can Dance dziesmu (sorri main ingliš). Un laimei tur vietas tiešām nav. Filmas nobeigums ir tikpat lōģisks kā sākums (t.i. bez paskaidrojuma)un atstāj filmas pēcgaršas sajūtu. Dīvains tas Kings, bet man patīk.