Dienas prieciņi - October 1st, 2010

Es šodien sķērsojot ielu gandrīz notriecu skrienošu policisti, jo atkal jau izveidojās tā jaukā situācija, kad viens skrien uz vienu pusi, otrs griež uz to pašu, tad abi kā sarunājuši, vienlaicīgi metas uz otru pusi, un tad vai nu apstājas, va saskrienas. Mēs apstājāmies. Bet pēc tam es braucu un domāju, vai tik bieža šadu situāciju izveidošanās ir tikai mana nenormālība, vai arī tā gadās arī citiem velosipēdistiem? Katrā ziņā manēžā jājot, man arī šito vienmēr pārmeta, ka pārāk vēlu izrādu, uz kuru pusi došos.
Un tā domājot, es saskrējos ar puisīti skeitbordistu, jo abi, viens otru neredzot, centāmies izspraukties pa šauru taciņu, ko visžēlīgi mums bija atvēlējuši uzvalkoti kantoržurķi. Puisītis pēdējā brīdī nolēca no skeita un inercē paskrēja uz priekšu, bet mans velo ņēma visu smagumu uz sevi un atsita dēli. Tajā brīdī vienīgais, par ko es priecājos, bija tas, ka puisītis ir dzīvs un neapskrambāts, un es varu turpināt ceļu. Tālu gan es netiku - priekšējā riepa bija izlaidusi garu. - LS 3,30. Iekšējais žīds ir neapmierināts, tomēr lielu šoku šī situācija man neradīja.
Es noteikti esmu ļoti neapdomīgs braucējs, un man vispār nevajadzētu ļaut rādīties uz ielām, bet starp citu, abas augstākminētās personas sadursmes brīdī runāja pa telefonu.

Toties tagad es jau esmu mājās un jūku prātā cenšoties ar putekļusūcēju nonāvēt visus pa gaisu lidojošos putekļus.
Keep trying, my dear, keep trying.

Mani Tate mocīja un lika uzrakstīt dzejoli, turklāt par rozēm, lai visu padarītu vēl sliktāku. Es atliku, jo man riebjas, bet tad es izdomāju ideālu risinājumu - rakstīt haikas, tas ir mazāk riebīgi. Vismaz līdz brīdim, kad es sāku skaitīt zilbes (maģiskā formula - 5:7:5). Turklāt tās tomēr ir rozes, neko normālu tur nevar uzrakstīt, ja vien nav dzejnieka tieksmju. Man ceturtdien, patiecoties izkritušai lekcijai, pirms nodarbības vēl atlika laiks uzrakstīt trešo haiku par ne mazāk būtisko elementu - ērkšķi (svētā trīsvienība,mm) un, iedvesmai, es sēdēju kanālmalā, pie ozola, kas pilnīgi bez piepūles radīja šo haiku (bez piepūles, jo nebija čakara ar zilbju meklēšanu, un par tās neveiklumu ir jāsmejas):
Ozols pleš zarus,
Garām plūst ūdens un pīles,
Es ēdu ābolu.
Nevar taču tādu šedevru laist zudībā nekur nepiefiksējot.