Dienas prieciņi - July 26th, 2010

Tā nu gan ir vieta, kas spēj piebeigt nervus! Jāsēž ģērbtuvē blakus daudziem tādiem pašiem kā es, cenšoties saprast kas nu kur ir jāraksta, un apkārt spieto dzelteni brīvprātīgie, kas ik pa laikam pārliecas man pāri lai pārbaudītu vai neesmu atkal ko saputrojusi. Turklāt nav nemaz tik jautri - viņi tomēr grib, lai es jau atnākot zinātu, ko vēlos un visu sarindotu prioritārā secībā, līdz ar to liedzot sev iespēju vēlāk pārdomāt un gribēt ko citu. Lai būtu vēl jautrāk, vai nu es, vai datu ievadītāja ko sajaukusi, es katrā ziņā to nepamanīju un tagad es LU datubāzē oficiāli esmu vīrietis. Tas nozīmē, ka man rīt jebkurā gadījumā būs jāatgriežas un jāizcīna sava identitāte.

Vai, es pavisam aizmirsu, ka šodiem pieveicu šo Ikstenas garadarbu un tas jau arī par kaut ko liecina... Recenzijās jau viss pateikts un arī es pārlieku augstās domās nebiju. Vēl jo vairāk spriedumu par šo grāmatu izteica tās ievadfrāze - "Kad rakstīju šo grāmatu, dzīvoju salā." Un viena. Ko gan citu varēja gaidīt no šāda gardarba? Tomēr ko nu par slikto, padomāsim par labo. Tā tomēr ir Ikstena, tāpēc pat ne pārāk veiksmīgā sižetā viņa nevar pilnībā noslāpēt savu prasmi apieties ar vārdiem. Un smieklīgi, šķiet, ka arī viņai angļu valoda sāk uzmākties gluži tāpat, kā tā moka mani. Jeb tas ir kāds smalks augstās literatūras triks, kas mani nesasniedza. Būtībā, es nesapratu, kāpēc to lasu, laikam jau gribējās pabeigt, tas arī viss.
Mīlestībai nav robežu.

tieši tāda, kādas mēdz piegādāt Vita. Mūsu kadtur, pirms kāda mēneša pirktā mazā paipalu sabiedrība ar mums ir izveidojusi atgriezenisko saiti un piedāvājusi pirmo pašu dēto olu. Ak, kaut es būtu klāt, mans ieteikums bija to tūlīt pat novārīt un svinīgi sadalīt starp visiem klātesošajiem, ne mazāk kā 3 cilvēkiem. Kādam būs jāsaka arī svētku uzruna.