No sirds uz sirdi...
Pagājuša gadsimta sākums. Neliela pilsētiņa. Tajā ir tikai viena automašīna, un tā nu kādu dienu šis auto īpašnieks lēni brauc cauri visai pilsētai, izrādot, cik "kruts" viņš ir. Kad viņš ir ticis līdz centram, mašīna pēkšņi - puf - un salūzt. Viņš izkāpj no mašīnas, atver pārsegu un sāk rakāties, cenšoties auto salabot.
Pie viņa pieiet kāds vīrietis un klusi saka: "Atvainojiet... Varbūt es jums varu palīdzēt?"
Auto īpašnieks atgaiņājas, neiecietīgi sakot: "Tā ir MANA mašīna, es to varu salabot."
"Labi, bet ja nu jums mani vajag... es tepat vien būšu blakus."
"Jā, jā, jā..."
Negribētais palīgs atkāpajas un vīrietis turpina ņemties un ņemties zem motora pārsega, bet nekas neizdodas. Pēc kāda laika pie viņa atkal pieiet tas pats vīrietis un saka: "Atvainojiet... Varbūt tomēr es jums varu palīdzēt?"
Īpašnieks atkal lepni atsaucas: "Tā ir mana mašīna un es pats to salabošu!"
"Labi, bet es būšu tepat tuvumā - pasauciet, ja jums vajag palīdzību."
Tā paiet vēl kāds laiciņš. Auto īpašnieks jau no dusmām sper pa mašīnu, nekas neizdodas! Un atkal pienāk klāt tas pats vīrietis un saka: "Atvainojiet... Man tomēr šķiet, ka es varu jums palīdzēt. Es daudz zinu par šādām mašīnām."
Vīrietis atbild dusmās: "Tā ir mana mašīna! Kas jūs tāds esat, lai varētu zināt kā to salabot?"
"Es esmu Henrijs Fords. Es izveidoju šo mašīnu."

Cik gan bieži katrs no mums nejūtas salauzts - mūs nomoka dažādas problēmas, ķibeles, raizes. Un cik bieži mēs gribam paši ar visu tikt galā - jo tas taču esmu es! Es arī sevi varu "salabot". Mēs atsakāmies sadzirdēt un uzklausīt, bet ja dzirdam, tad - nolaisties no savas lepnības augstumiem -, ja mums tiek piedāvāta palīdzība. Bet pat saņemot atraidījumu Palīgs neapvainojas, tas neiekarst dusmās vai lepnībā - "kā tad tu šitā ar mani?", bet gan paliek tuvumā, pacietīgi gaidot, kad mēs bildīsim vien sīkāko vārdu, lūdzot palīdzību. Jo kurš gan labāk var mūs "salabot", kā vien tas, kurš mūs ir radījis? Un kurš gan pacietīgāk gaidīs, lai mūs izglābtu, kā vien tas, kurš mīl mūs visus un katru no mums individuāli tik ļoti, ka bija gatavs pazemoties, ciest un mirt mūsu labā. Padomājiet, vai daudz ir tādu, kas par jums būtu gatavi mirt vai sūtīt nāvē savu dēlu? Un atbildē uz šo mīlestību mēs bieži vien izgāžam tik daudz dusmu, aizvainojumu, nopēlumu un noliegumu. Iedomājieties, kā sāp, kad tas, kuru tu neizmērojami mīli, tevi atraida un izsmej?
Nedariet tā! Kaut uz brīdi atkāpieties no savas lepnības, iedomātās neatkarības un brīvības, un pieņemiet apziņu, ka, lai cik slikts tu pats sev liktos, ir kāds, kas tevi mīl ar bezgalīgu Tēva mīlestību par spīti visam, un gaida tikai nelielu pretīmnākšanas soli, lai iekļautu savā mīlestības pilnajā un sargājošajā apskāvienā. Ielaidiet savās sirdīs Mīlestību! Atveriet savas sirdis! Nesāpiniet savu Radītāju, savu Tēvu, bet gan atgriezieties pie Viņa - jo Viņš jūs gaida. Viņš gaida tieši TEVI un tavu visklusāko: "Piedod, tēvs..."

Kā tu tagad jūties? Esi sašutis, nopeļošs, izsmejošs? Ieinteresēts? Varbūt klusa balstiņa tev čukst - "un ja nu...?"? Varbūt tu vēlies salīgt mieru ar savu Tēvu, mūsu Dievu?

31.oktobris, diena, kad liela daļa pasaules godina tumsas spēkus, bet mēs godināsim Gaismu, salīgstot mieru ar mūsu Kungu Žēlsirdības vakarā Sv.Alberta baznīcā. Tēvs tevi gaida. Un gaidīs vienmēr, nekad nepagurstot, gaidīs, lai varētu tev sniegt savu mīlestību...

Lai Dieva miers ir ar jums!