Lielie strādnieki.
Šajā mežā pārsvarā auga lieli ozoli. Pa retam gadījās redzēt arī kādu „svešu” koku – bērzu, liepu, alksni. Ozoli mežā bija ļoti veci. Tie bija tik resni, ka mazākos varēja apņemt ne mazāk kā divi cilvēki. Mežā vienmēr ritēja rosīga dzīve. Dažādi dzīvnieki meklēja sev ēdamo. Citi savā starpā cīnījās. Lielo zvēru mazuļi rotaļājās. Zālēdāji gausi košļāja zāli meža norās. Šeit bija ļoti liela dzīvnieku dažādība. Nevar pat iedomāties cik daudz šeit bija kukainīšu, rāpuļu un citu sīku zvēriņu, kurus uzreiz nevar pamanīt. Augsne bija ļoti auglīga, jo gadsimtiem šeit krājušies lapu un ozolu trūdi. Puķu un citu augu dažādība bija neaptverama.

Starp ozoliem arī dzīvoja dažas ģimenes. Tuvējā pilsētā viņus uzskatīja par dīvainiem un jukušiem, bet tie pilsētnieki, ar kuriem šie cilvēki bija runājuši, stāstīja, ka šie cilvēki it kā staro no laimes un ir ļoti izpalīdzīgi un laipni. Viņi pat izārstēja dažus pilsētniekus, kad ārsti nespēja palīdzēt, un nemaz neprasīja par to maksu.

Kādu dienu ieradās daudzi mežstrādnieki. Tie zāģēja un cirta dienām, nedēļām, gadiem. Katrs koks turējās līdz pēdējam brīdim. Tā, gadiem ejot, krita arī pēdējie koki visā milzu mežā. Ar dobju dunu tālumā pret zemi atsitās pēdējais diženais ozols.

Pakalniņā, kurš atradās nocirstā meža vidū, uz celma sēdēja divi mežstrādnieki. Abi bija tikko beiguši strādāt un vēlējās ieturēties. Pirmais no viņiem uzmeklēja savas pusdienas un jau sāka ēst. Bet otrais tikmēr raudzījās un domāja. Pēc kāda laiciņa viņš aizlūzušā balsī it kā pats sev teica: „Paskaties apkārt...”

Cik tālu vien varēja redzēt , stiepās neskaitāms daudzums celmu, dažviet zemē gulēja veseli stumbri, ap kuriem rosījās bariņi ar mežstrādniekiem. Bet visu auglīgo zemi klāja zari, sākot no sīkiem žagariem līdz resniem zariem, kuri atgādināja veselus kokus. Tālumā varēja redzēt arī to, kas palicis pāri no trim mājelēm, kurās agrāk dzīvoja dīvainie cilvēki. Pirmais strādnieks pārstāja ēst un ilgi lūkojās apkārt un domāja. Tad viņš it kā pārsteigts, it kā skumīgi teica: „Kad izcērt visu mežu, tad var skaidri redzēt to iznīcību, kas rodas, kad izcērt visu mežu...”