II
Izlauzies no apaļās, trauslās kastes, ja to tā var saukt, ieraudzīju pietiekami gaišu apkārtni, kuru apgaismoja itkā tumšināta, tomēr pietiekama gaisma.
Visapkārt virmo viļņu atspulgi, visapkārt arī krasts.
Lēnām gāju caur applūdušo, perfekti apaļo ieplaku.
Kāda forma...
Ar katru soli izbaudīju silto šķidrumu, kas apņēma manas pēdas. Sīki vilnīši ar gludām mugurām trinās ap maniem ceļiem.
Pēkšņi ieraudzīju durvis. Turpat, rokas dziļumā bija durvis.  Zem ūdens. Uz leju.
Jāslēdz vaļā...
Noņēmu dīvaino rombveida atslēgu, kas smalkā ķēdītē karājas man ap kaklu. To es dabūju no kāda ubaga. Viņš man lūdza iedot kautko no sevis. Kautkas viņa acīs neļāva neizpildīt šo lūgumu. Brītiņu padomājis atdevu kurpes... Uzmaucis tās sev kājās, pretī viņš man pasniedza atslēgu. Ilgi pētiju dīvaino atslēgu un no kāda metāla tā darināta, bet tā arī nesapratu, ubags, saraisījis kurpjušņores, ātri aizgāja. Viņa gaita bija aristokrātiska un pārliecināta. Viņš bija karalis.
***
Ielieku atslēgu durvīs, tai paredzētajā vietā. Griežu uz vienu pusi... Nekas. Uz otru. Atkal nekustas ne no vietas.
Baigi labi, šitā atslēga domāta kam citam...
Pagrozu vēl šā tā...
Duraks! Nepareizi ieliku taču!
Tikko, ka izvilku ārā atslēgu no cauruma, durvīs noklaudzēja aizbīdņi un tās iekrita. Siltais šķidrums strauji rāvās uz durvju atklāto tukšumu un aizrāva līdzi arī mani.
Kritu un slīku reizē. Pilnīgā tumsā.
Pilnīgi pazaudējis laika izjūtu grimu gan maigajā tumsā, gan šķidrumā, kas patīkami sildīja plaušas, nemaz neizraisot spazmas.