I
    Tālumā dzirdēju dīvainas skaņas. Tādu kā lēnu melodiju. Un cilvēku sarunas. It kā noklausītos caur biezām durvīm. Nevarēju ciest, ka šie cilvēki nerunāja ritmā ar melodiju. Smagi pacēlu plakstus. Iepriekšējo pretīgi šķidro tumsu nomainīja pilnīgi balta, spilga gaisma. Tā bija izplūdusi. Nevis gaisma, bet mana redze. Acīs bija bieza, pūkaina migla, es kanpi nojautu baltās telpas aprises. Ķermenis nekustējās, pareizāk sakot, es to nemaz nejutu. Arī galvu ne. Mani pārņēma viegla panika, kas izpaudās tikai konvulsīvā acu ābolu raustīšanā uz visām pusēm. Pēc īsa mirkļa izdzirdēju, ka pieklusinātās balsis nomaina savu toni uz satrauktāku un straujāku, un virzās uz manu pusi. Ātri aizcirtu acis, nomierinājos, sastingu, kautgan tāpat nevarēju pakustēties, un gaidīju, kas notiks. Balsis pievirzījās man pavisam tuvu, bet tāpat es tās dzirdēju kā caur ūdeni. Caur plakstiem iespiedusies gaisma ik pa laikam izmainīja spilgtumu. Es sapratu, ka tie divi, cik spēju izsķirt, bija noliekušies pār mani un vēroja uz mani. Tas ārkātīgi kaitināja un gribējās izšķaidīt viņu sejas, bet tobrīd to nevarēju. Viņi atsāka sarunu, tikai šoreiz ļoti lakonisku un oficālu. Laikam bija sapratuši, ka tagad arī es dzirdu. Kā caur spilvenu dzirdēju īso dialogu.
"Viņš ir atmodies... Izdarīt karfentanila injekciju."
"Sešsimt mikrogrami, vienā kubā fizioloģiskā šķīduma, intavenozi. Apstiprināt..."
"Apstiprināts, izpildīt."
    Uznāk domu panika, jo neko citu, kā raustīt atplestās acis un domāt, es nevaru. Bet pēc neilga brīža visas domas apstājas un nokrīt uz dīvainās telpas grīdas, bet acis lēnām un negribīgi aizveras zem milzīgā smaguma, ar niknu un iznīcinošu skatienu pavadot divus tumšinātus cilvēku siluetus. Vēl brīdi es apzinos sevi, kamēr lēnām slīgstu tukšā nebūtībā un tumsā, līdz atkal iestājas bezsamaņa...