Redzi tās sīkās sniega pārsliņas, kuras pret naksnīgo debesi izgaismo dzidrā mēnesgaisma? Uz mirkli tikai, līdz tās izzūd skaidrajā tumsā.
Tas ir viņš. Viņš, kas izkaisīja sevi pasaulei. Kas cauri aukstajiem mēness stariem kritīs, kritīs... krītīs.
Līdz nokritīs uz indīgā asfalta, kur viņu bradās cilvēku netīrie zābaki un viņa daiļo seju saēdīs sāls. Viņš gulēs te, līdz siltie saules stari viņu nogalinās.

Es paskatījos debesīs un redzēju kā es krītu.

* * *

    Klusi atmostos. Kā no jauna piedzimis! Tikai locekļi kautkā stīvi, smaguma pielieti kā tādam vecam kraķim. Domas skraida apkārt kā mazi, debīli cilvēciņi. Paceļu galvu un palūkojos apkārt.
    No redzētā pēkšņi skaļi iesmejos... Nekā neredz! Tikai jūtu - kāds ir netālu... blakus... Turpinu gulēt uz izbaudu šo sajūtu... Pēkšņi pieraujos sēdus un iedomājos par Viņiem... Viņi neatbild...
    Es palieku tepat...