Katru pavasari es uz kādas papīra strēmeles, blociņā, datorā, kas nu tajā brīdī ir pieņemts par foršo domu un sajūtu lidlauku, pierakstu, ka pavasaris man joprojām smaržo pēc sūnām, no kurām tikko ir nokusis sniegs. Tik nenormāli zaļām, mitrām, vēsām un svaigām, tik nenormāli reibinošām un kaifīgām egļu meža sūnām. Dzīvojot Rīgā, ne katru pavasari izdodas noķert īsto brīdi īstajā vietā, bet tāpēc vēl jo svarīgāk kļūst pierakstīt, ka orgasms smaržo tieši tāpat.