Rakstu cibā un vienlaicīgi fēnoju matus, dzeru tēju, ēdu apelsīnu, brīnos, kurš gan no rīta jau vazājas gar trešā stāva logiem baidīdams jaunkundzes, skatos uz vakarnakt pie sienas pielipināto Venēras dzimšanu un turpinu priecāties par mūsu grupas mākslinieku, kurš vakardien uzsauca pusdienas Marķīzē de Sadā pie galdiņa vistuvāk stienim. Nebūtu slikti datora ekrānam pielipināt spogulīti kādā stūrī, tad varētu vienlaicīgi arī raustīt uzacis un krāsoties, jo šodien gan nevajadzētu nokavēt, ka tavas mokas.