Parks vēla oktobra rītā, celiņi piebiruši dzeltenām lapām, krunkaini soliņi vientuļi vēro kļavu spoguļošanos ūdenī, gulbji nemierīgi šaudas pa gludo dīķa virsmu un dzestrais gaiss cenšas piešķirt visam nelielu realitātes noskaņu.
Šobrīd es jutu savu dzivi kaut kur vedera rajona, tadu kā tas pludiņš, kas ieķeries elektrības vados virs makšķernieku iecienītas vietas, šūpojas vējā ka neveiklas roku kustības, nepārdomātas rīcības vai mirkļa kaprīzes seku labākais un neiznīcināmais pierādījums. Pašā degungalā, it kā smejoties par tevi, tas peld vējā virs tā paša dīķa, tiem pašiem kokiem, kur tu seko saviem soļiem šajā dzestrajā rītā un kā suni ved saitītē savas šaubas. Tas pludiņš, tas pats, kas tava dzīve, tev seko, tev un tavam sunim, zaglīgi, reizēm nekaunīgi, lai  piekūstot  omulīgi ieraustos tavā siltajā un mājīgajā ķermenī, to pilnībā okupējot, bez mazākā brīdinājuma, bez atļaujas, pārvēršot par ērtu migu, kurā pārlaist negaisus un ziemas. Bet ko man, ko man tādā brīdī? Galu galā tā ir mana dzīve, ja arī smaga un nekaunīga, mans bērns, kas jāpieņem un jāmīl, ja arī viņš nav īpaši skaists vai gudrs. Turklāt jātzīst, ka smaguma sajūta vēderā, šis pilnums, kamols vai vienalga kā to nosauc, mēdz būt patīkams. Pat vēl vairāk - tie brīži ir labākais, kas ar mani mēdz notikt, dievišķas klātbūtnes apstaroti (vai varbūt tā tikai šķiet) tie mēdz pārvērsties par sausām un drošām salām bangojoša okeāna vidū. Tikai man bail, tajos brīžos tik ļoti bail, un tik ļoti kauns par šīm bailēm, un tik kauns par šo kaunu, ka dažkārt mēdz pārņemt panika. It kā tevi kutinātu un tu zinātu, ka kutināšana nekad nebeigsies, kaut kas starp ekstāzi un nāves šausmām šī panika, kaut kas, kas tevi dzen ārprātā vairāk par visu. Un suns to jūt, un suns aug lielāks.
Nogriežos uz vajadzīgās ieliņas - tur māja ar puspievērtām durvīm, smaržo pēc silta flaneļa un piparmētrām, tur sētnieks svētā mierā slauka ietvi un dzied. No kokiem lēni krīt lapas, aklais man saka iepazīsimies, es esmu eduards, kīp on mūving.