Šorīt rakstīju vēstuli sev. No sākuma latīniski, bet no tā nekas nesanāca. Vienā brīdī vēstule sāka rakstīt mani. Nu saprotiet, nezinu jau es to latīņu valodu tik labi. Tad turpināju latviski, bet atkal process nevedās. Pārāk patētiski, brīžiem pārāk gruzīgi, brīžiem kaut kāds 7. klases domraksts. Beigās uzrakstīju itāliski un sanāca skaisti. Apmēram tādā stilā (citāts ļoti aptuvens) : tad nu dārgā mēģini turpmākajās 3 dienās pārāk nepiedzerties, bet tā kā labi zini, ka tas nav iespējams, tad vismaz mēģini dzert tikai stipros dzērienus, ieteicams balzāmu, un pilnīgi noteikti nekādu alu, lūdzu, turklāt mēģini nejaukt, jo tu zini kā tas beidzās pagājušo reizi, atturies no smēķēšanas, bet nirdošs saprātīgā daudzumā neko ļaunu nenodarīs, centies valkāt cepuri, jo pofig par frizūru, kuras tev tāpat nav, bet plaušu karsonis jau tirinās aiz durvim, šovakar nepiedzeries, lai rīt vari paskriet, tāpat jau būs grūti, nu pati zini, turklāt uzticies sarkanajai bultiņai, nevis savai iztēlei, ja vien bultiņa nav tava iztēle, sajūtas ņem vērā, bet ne pārāk, nepaļaujies uz visādiem skrienošiem subjektiem, bet ar acs kaktiņu tomēr viņus vēro. Tā, dārgā, patiesībā tu jau pati visu labāk zini, mīlu tevi.