Staipu savu rudo kaķi pa māju tajā neērtajā pozā aiz padusēm, kad dibens brīvi kūļājas gaisā. Lieku viņasm skatīties televizoru, lasīt grāmatu un klausīties lipīgos itāļu gabalus. Turklāt, katru reizi šķērsojot koridoru, viņam ir jāpēta savs atēls lielajā spogulī. Arī manējais, un arī mūsu kopskats, ar pieliektajām galvām un salonfotogrāfiju smaidiem. Pret viņa gribu, protams, jo man vienkārši sagādā baudu skatīties, kā viņs skatās spogulī, bet neko neredz. Vēl es viņu stiepju līdz uz vannasistabu, lai nebūtu garlaicīgi sēdēt uz poda. Viņš parasti izskatās apjucis, bet nekad nekrīt panikā. Lūk, ko nozīmē izdzīvošanas treniņi bērnībā. Bet neatkarīgi no visa šitā, kādēļ viņam būtu pamatotas tiesības izskatīties nelaimīgam, viņš izskatās nelaimīgs visu laiku, jau no kādu dažu mēnešu vecuma. Turklāt nevis tāds apgaroti skumjais tips, pat ne muļķīgi bēdīgais, bet vienkārši tāds, kurš nevar atrast savu vietu zem saules, lai gan izmisīgi cenšas. Tāds bezcerīgais, kurš meklē nezin ko, neatrodot neko, turklāt negūstot baudu no pašiem meklējumiem, nedz arī no mazajiem negaidīti sastaptajiem pārsteigumiem. Vienkārši nelaimīgs un nīgrs tips, kuram ir noveicies piedzimt par kaķi, jo kaķiem ir atļauts būt nelaimīgiem un nīgriem. Viņus tāpat gribas paņemt klēpī un saņurcīt, gribas vakaros blakus gultā, atgriežoties gribas sastapt mājās un pamāt promejot. Kaķiem tiek piedots, bet es neesmu kaķis.

UPD Tas nav ne būtiski, nedz arī par būtisko. Bet tas nav arī nebūtiski un par nebūtisko.