Kara hospitālī flīzēts tukšums dzeltenbrūnos toņos, rentgena kabinets ar uzgaidāmo telpu tik lielu kā aktu zāli, bet kad tu tur ieej, tur neviena nav, lai gan visi aparāti ir un izskatās, ka pie galda kāds pirms piecām minūtēm vēl ir sēdējis. Tad tu tur apsēdies un gaidi, lai gan rentgenu tev nevajag, un skaties, kā saule taisa liepas rentgenu uz kabineta grīdas. Tu lēnām izdzer līdzpaņemto mangaļu minerālūdeni un baudi brūno dermantīna krēslu. Pēc kāda laika ienāk puisis netīrā, zilā strādnieka kombinezonā ar urbi rokās un krieviski jautā, vai tev vajag uztaisīt rentgenu, tu atbildi, ka rentgenu tev nevajag un dodies ārā. Uzkāp pa trepēm līdz otrajam stāvam un izvēlies atvērtās durvis. Puisis ar urbi vēl joprojām ir vienīgā dzīvā būtne, ko tu šajā ēkā esi sastapis. Atvērtajās durvīs rakstāmgalds un no galda taisnā lenķī atbīdīts nodilis krēsls, kas apvilkts ar izbalējušu dzeltenzaļu puķainu drēbi. Tālāk koridoris, pie kura uzraksts, ka ieeja aizliegta. Sienas tukšas un nekādu dzīvības pazīmju. Tad tu atver otras durvis, aiz kurām plats gaitenis un daudz aizvērtu durvju uz numurētiem kabinetiem. Tu parausti dažas no durvīm , bet tās ir aizslēgtas. Uz divām durvīm uzrakstīts "laboratorija", starp šīm durvīm atrodas plaukts, kurā savukārt atrodas groziņš, uz kura savukārt rakstīts "analīzes" un groziņš savukārt pilns ar papīrīšiem. Tu pārvari vēlēšanos iepazīties ar papīrīšu saturu un dodies projām, bet puisis ar urbi tā arī paliek vienīgā realtātes drumsla šajā dzeltenbrūnajā kakā.