Pusnomoda
Pusnomoda ir mans vārds jau dienu, divas, nedēļu...
Ik rīts kā miglas jaunavas plīvurs, maza kņudoņa acīs, kad mēģinu vērt līdz galam tās un mazs gaismas dzēliens...
mazs elektroshoks, pieskatories ūdens strūklai no krāna, mazs elektrošoks noglāstot kaķi, kas liek sarauties man, liek sarauties viņam, liek sarauties pasaulei mazai...
es peldu līdz autobusam, manas kājas slīd... es ļauju to... man kāja vēl īlgi pēc tam smelgs, bet... kritiens ir slaids, mani apskauj ledus, es skūpstu to un viņš atdod man manas lūpas bez skrambām...
es elpoju lēni, man nav domu, es vienkārši eju, es eju un aizmirstu steigties, jo mani neviens negaida... es esmu brīva. es neesmu kāda savākta.