Un vispār man dažreiz paliek tik skaudri, tik smeldzīgi, tik nežēlīgi tukši, ka dzīve prasa no manis tik daudz līdzi jušanas. Man nav žēl par to, ka jūtu, ka man sāp par kādu citu, man žēl ir, ka viss tas velti... Manas asaras krīt un savā ceļa nesastop par cauru sietu, kur būtu kaut mazākā iespēja aizķerties... Tās krīt un krīt un nepaliek nekur. Vai es raudu nepareizi? kāpēc tās nenes veldzi nevienam?