toreiz ieraudzīju metro sēžam kādu meiteni, mana vecuma, krāsoti blonda, melni krāsotām acīm, nepilngadīgas piemīlīgas britnijas sejas izteiksmi, rozā/baltās džinsu drānās, meikaps, auskari un lūpukrāsas. Sprādzes, podziņas un sniegbalta, maiga āda.
Neatraujas acis.
Čalo vienā čalošanā kā tāds zvirbulēns.
Bet nevis kā no kāda subjektīva skaistuma neatraujos.
Ir brīži kad uzkurinās instinkti. Savādi instinkti. Varbūt niknums.
Izseko viņu, kā viņa izkāpj laukā pa metro durvīm, seko apaļīgajam, nekrietnajam dupsītim līdz brīdim, kad tiekam līdz kādam tumšākam kaktam, neredzamā sētā. Ar roku pret plecu, atgrūdiens pret sienu un seju nobrāzt līdz asinīm. Jā, lai atspiežas, varbūt spiedz, mutē kumšķi, bet tas pagaidām. Noplēst nost drēbes, krekliņa podziņas pa gaisu, džinsus grūtāk, vēlreiz pret sienu, sitiens viens, divi, saliecies un no mugurpuses ietriekties apaļīgajā mākslīgajā dupsītī, bez miera, turp un atpakaļ, negaidot, līdz asinīm, līdz galam, cik dziļi vien var un klausīt kā kliedz. Pietiek te, pagriez pret sevi seju un ietriekties rīklē, cik dziļi vien var, lai aizrijās, vēl, vēl un vēl, līdz beigt un niknums noplok.
Atstāt turpat un skaļi nokliegties KĻŪSTI PAR CILVĒKU!! KĻŪSTI PAR CILVĒKU!!
Kustīgā uzvelkamā mantiņa! Kur tu nogalināji savu cilvēku, kur tu nogalināji raksturu? Tad kādēļ tev tā miesa?


neatceros autoru: "zemapziņa atbrīvota no prāta kontroles atsvabina visdēmoniskākos monstrus"