thinking critically
jūtu, ka ir nepieciešams papīrs domu sakārtošanai par to, kas ir postmodernisms un kur es to redzu ikdienā.
Postmodernisms sociālajā ziņā noliedz indivīda lomu, viss ir subjektīvs, gan Pētera attieksme un domas par lietu dabu, gan manas domas un vērtējums par Pētera attieksmi. Viss ir subjektīvs. Jebkurš subjekts ir viņam apkārtesošās kultūras veidojums, tādēļ pilnībā pakļauts tās noteikumiem. Viņš nevar pretendēt uz nekādu taisnību savos spriedumos, jo tie ir subjektīvi un parasti balstīti uz personīgā labuma gūšanu. Tas nozīmē, ka zinātnei nav vietas, zinātne strādā ienākumu guvēju labā, zinātnē strādā noteiktas kultūras veidoti cilvēki ar saviem personīgajiem uzskatiem par iznākuma nozīmi (vienam tu esi noturīgs uzskatos, citam ietiepīgs).
Jebkas, ko mēs darām, viss ko zinam, ir mūsu pašu dzīvniecisko, kulturālo un ieaudzināto vēlmju vadīta darbība.
Te arī vieta stereotipiem, tie savukārt varētu būt subjektīvo zināšanu aizsargmūris, subjektīvo un nepārbaudīto apkārtējās vides iemācīto zināšanu kopums. Nav laika, nav vēlmes un nepieciešamības pārbaudīt. Nepilnīga, aizlienēta subjektivitāte.
Kaut kas nepatīk īsti. Subjektivitātie, neiespējamība iegūt taisnību. Nav tādas lietas kā vispārēja taisnība. Var iedomāties vienkāršāku modeli. te vajadzēja bildi . Katrs cilvēks sniedz citam savus uzskatus par patiesību, lietu kārtību, savu subjektīvo pieredzi. Katrs to pieņem vai atgrūž, balstoties uz iepriekšējo subjektīvo pieredzi par pieņemamām un nepieņemamām patiesībām un padod tālāk. Tu nevari būt pilniģi pārliecināts par kāda apgalvojuma pareizību, jo pēc sekundes var nākt cits, kas apgalvos pretējo.
Šāds stāvoklis var būt dabiska cilvēku reakcija uz savu iepriekšējo vēsturi. Indivīdam ir noteikta visa un nekāda vara vienlaicīgi. Tev ir tiesības uz visu patiesību, kuru tu vēlies, bet rēķinies, ka pilnīgi visam ir sava patiesība.
Laiks, kad cilvēks ir celts dieva godā, bet to dievu ir pārāk daudz, visi ir dievi.
Laiks, kad patiesības mainās ar reklāmas un mūzikas klipiņu maiņas biežumu. Katrs jaunais ir pārāks, labāks un patiesāks par iepriekšējo.
Vēstures interpretācijas lomas izpratne, politisko taisnību dažādība un šo taisnību ērta pieejamība ļoti ātrā veidā. Internets.
Jā, īstenībā internets ir neatņemama postmodernismu veidojoša komponente. Jo postmodernismam vajag komunikāciju vai arī komunikācija rada postmodernismu, laikam abējādi.
Tomēr postmodernisms ir drausmīgi novienkāršots cilvēcisko attiecību modelis. Un drausmīgi manipulatīvs arīdzan. Postmodernismā nav augstāko vadlīniju, nav vispārējas morāles. Pietiekami spēcīgs intelektuāls vai emocionāls impulss spētu pagrūst pietiekami lielu tautas masu, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Jo visas tavas vērtības ir tevī. Un visu, kas ir tevī var ietekmēt pie labas gribas. Tev nav rakstīta likuma, nav karaļa, nav dieva galu galā. Tas ir laiks pēc laika, kad dievs bija miris, kad karalis tika giljotinēts, likumi sasēja paši sevi. Laiks, kad dievs ir atgriezies un dievs esi tu pats, nevis cilvēks kā tāds, bet tieši tu. Lēta individualitāte, lēta, akla un kurla subjektivitāte, kas noslēgusies pret dažadu zinātņu devumiem (postmodernists noliedz psiholoģiju). Katram ir sava teorija, katram sava reliģija, katram ir SAVS veids, kā atvieglot savu eksistenci, kuras atklāta apstrīdēšana izpelnās lielāko nosodījumu.
Tomēr rodas iespaids, ka šādi apstākļi var rasties tikai laikā, kad cilvēks ir atsvešināts no vides sev apkārt, kad nav spējīgs iziet dabā, pats iepazīt pasauli sev apkārt, lai pārliecinātos par savu niecību, par vispārēju patiesību esamību, par dabas lomu, utt. utt.
Tomēr jebkādi šāda veida tekstijau to pašā pirmssākumā ir sterilizēti un neauglīgi, jo ievietojas postmodernisma subjektivitātes teorijā. Esmu tikai kārtējais uzmācīgais savas patiesības sludinātājs, kas bauro, ka esam nolemti vientulībai un aprobežotībai.