Kad gāju pamatskolā, man bija draudzene. Sauca Diāna. Viņa dzīvoja pie savas tantes - skolotājas. Līdz, ja nemaldos, tas notika 8. klasē, Diāna aizbrauca atpakaļ uz Limbažiem pie sava tēva. Jau toreiz meiteņu starpā biija nenovīdība un sacensība. Ja agrāk Diānu apsmēja, tad tagad visas gribēja būt tās labākās draudzenes, lai tieši viņām Diāna rakstītu vēstules, nevis citām. Patiesībā Diāna bija īsta intrigu karaliene. Ar viņu draudzējoties biju pat paspējusi iegūt sev 2 ienaidnieces - meitenes no paralēlklases. Bija jocīgi klausīties, apvainojumos un uzdirsienos. Reiz pat mani apvainoja, ka esmu apr viņām cūcības sarakstījusi meiteņu tualetē. Es tā nebiju. un viņas man noticēja. Galu galā pamazām mēs visi pieaugām un savstarpējā nesaprašanās pazuda. Lai arī vēlāk - jau vidusskolā- uzlūkojot bērnības ienaidnieces bija savāda sajūta. It kā viņas man gribētu iedurt dunci mugurā. Pateicoties Diānai uzzināju arī, ka divas manas klases meitenes mani nežēlīgi aprunājot un nevarot ciest - jo: es atnācu uz to skolu 6. klasē. Līdz tam brīdim lolotā un slavētāka meitene, kā jau priekšzīmīgākā un uzcītīgākā skolniece bija Liene. Tad ierados es un nezinot/negribot nogāzu viņu no šī padjestāla. Es no laika gala biju labi mācījusies, man sagādāja prieku pārsteigt skolotājus. Un man pat prātā neienāca, ka kādu klasesbiedru esmu ar to aizskārusi. Bet tā laikam bija. Bet ne arī tik drūmās krāsās, kā to attēloja Diāna. Iespējams tās divas meitenes mani aprunāja, skauda, bet ne jau viņas ļaunas bija. Bet es maza un naiva noticēju Diānai. Manī sāka mosties aizvainojuma un sāncensības gars. labāk tā Diāna nebūtu man ausīs čukstējusi visas tās nelabās lietas par citiem. Vairāk prieka un draudzības būtu bijis.

Kad Diāna aizbrauca, klasē uzreiz mierīgāka gaisotne iestājās. Un viņa nerakstīja nevienam. Ilgi. Līdz kādu dienu vairākas meitenes saņēma pa vēstullītei. Arī es.
Sarakste mums neizveidojās. Pēc tam laikam jau 10 vai 11 klasē es atkal saņēmu vēstuli no viņas. Tur bija aprakstīts jaunas meitenes dzīvesveids, kas man bija svešs. Viņa dzīvoja kopā ar puisi, negāja vidusskolā, strādāja vietējā veikalā (laikam). Viņas puisim bija nozagta nauda un aizdomas krita uz Diānu. Tad nu izmisusī meitene rakstīja man vēstuli ar lūgumu dot viņai padomu. Viņa nevarot šo kaunu panest un arī nezinot, kā pierādīt, ka neesot vainīga. Turklāt viņa puisi mīlot, bet tagad tas esot novērsies...

Es viņai neatbildēju. tajā laikā daudz skrēju riņķī pa visādām organizācijām. Domāju, kā viņai palīdzēt, bet vēstuli tā arī neuzrakstīju. Bet varbūt nav par vēlu, lai arī pagājuši jau gadi.