Sev
Atklājums pašai priekš sevis: neesmu vēl pilnībā iznīdējusi sevī to īpašibu, ka nespēju darīt to, kas jādara, ja tas maksā atstāt viņu.
Konkrēts gadījums tagad: bijām abi aizbraukuši uz īstajām mājām. Man bija 6dien jābrauc back to Riga, taču viņš nolēma palikt vēl. Un ko es? Es arī paliku! (Un te nu tagad dauzu savu galvu pret sienu). Pēc tam tikai justos stulbi un nožēlojami. Nepatīk man tas bezdarbībā nosistais laiks. Vismaz mani tas nogurdina vēl vairāk nekā aktīva rīkošanās. Patiesībā man tur pietrūka tik maz, lai aizbrauktu, bet nespēju pārkāpt pāri sev. Turklāt viņš arī teica, lai tak es braucot, ka man tas ir svarīgi! A es iespītējos un paliku. Un rezultāts bija nogurusi meitene, kas 1dien darbā neko nespēja normāli padarīt. Turklāt, ja būtu atbraukusi uz to Rīgu, arī pamācīties būtu varējusi... Ak es. Ceru turpmāk šo gadījumu atcerēties un līdzīgā situācijā rīkoties pareizi.
==>Tā bija bik šausminoša sajūta - kad nolēmu palikt. Likās, ka esmu atgriezusies atpakaļ vidusskolā, kad viss tika padirsts tikai tāpēc, lai varētu pavadīt max daudz laika ar viņu. Un tas atsaucās - 7dienas naktī sāka uzpeldēt vidusskolas laika pārdzīvojumi, kā rezultātā sanāca ar viņu sastrīdēties. Viņš nespēja saprast, kā man var sāpēt, kā es varu neaizmirst lietas, kas notikušas nu jau sen, sen. Bet es nespēju aizmirst, jo man tur ir palikušas pāris neskaidras lietas. Tā teikt - uzticības jautājums.
==>Patiesībā mums viss ir dziļā dirsā. Pārsvarā tāpēc, ka nespējam pieņemt viesns otra būtību. Es jau tā kā būtu samierinājusies, bet viņš vēl nē. Es vispār visās mūsu attiecību fāzēs esmu skrējusi pa priekšu.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: