biju brāļa izlaidumā. Negantnieks tāds. Sveikšanas laikā, puika apsveica arii savu kalsesbiedru - pasneidzot ietinamajā papīrā ietītu ķieģeli! Njaaa, jutu līdz tam puikam - karsts, smacīgi, cilvēku pūļi apkārt un jāstāv vienā rokā turot ziedus, otrā - ķieģeli, turklāt vēl jāsmaida un jāizskatās labi, jo visriņķī žibinās fotogrāfi.

Brāļa izlaidumā ar priekšnesumiem uzstājās trīs meitenes - spēlēja ģitāras un dziedāja. Man ļoti iepatikās vidējā. Nja, lai arī esmu meitene, man patīk pavērot skaistas vai vienkārši savdabīgas citas skaistā dzimuma pārstāves. Un tai meitenei bija tādi brūni viļņaini mati, un zilas acis. Seja nebija skaista, drīzāk piemīlīga. Nez kāpēc man liekas, ka viņa ir labs cilvēks.

Un vispār, žēl, ka man nav fotoaprāta. Tāda laba. Jo tur riņķī notika tik daudz mazu interesantu mirkļu, kuri prasīt prasījās tikt iemūžinātiem: skaists profils, aižķeršanās pasniedzot ziedus, grimase, emocijas, bērns...