Agrāk šaubījos - ir Dievs. vai nav. Biju atradusi vidusceļu - ka eksistē pārāks spēks, bet šo spēku un likumsakarības negribēju apzīmēt ar vārdu Dievs.

Tagad tā vairs nav. Ir parādījusies vēlme lūgt, lūgties. Par cilvēkeim, par mīlestību, par draudzību, par labklājību. Vēlme lūgt par citiem. Jo katra mūsu lūgšana konkrēto cilvēku stiprina un aizsargā.

Es vēlētos katru svētdienu apmeklēt baznīcu. Tomēr ne šeit - Rīgā. Viss šeit liekas milzīgs un bezpersonisks.

Kādreiz baznīcas cēla kalnos. Grūtāk pieejamās vietās, lai cilvēkam baznīcā nokļūšana vien būtu pārbaudījums.

Es jūtos vāja.