par A.
mani pārņem tik pretīga sajūta, kad viņa - A- dusmojas. Viņa nevis dusmojas bet izgāž savu iekšējo melno mutuli ārā - pasaulē. Viņai nav viegla dzīve, bet viņa arī nav cīnītāja, Sēž, ierujas stūrī un ja atkal kāda nelaime, tad ieraujas vēl dziļāk. Dzīvo pa savām domām un aizmirst daudzas lietas. Kad tās tiek atgādinātas, ieraujas vēl dziļāk. Ja viņai mēģinu, ko norādīt, tīri tāpēc, lai rezultāts būtu jaukāks, viņa uzrūc. Nosaka kaut ko, ka viņa jau paklusēšot un tā tālāk. Runā it kā kāds viņai bļautu virsū, lamātu un darītu pāri. Tāda sajūta, ka savā melnumā noslīks.

Ja gadās iet reizē pa ielu ar viņu un kāds uzgrūžas viņai virsū, tad man jādzird, kā viņa klusām pie sevis to cilvēku apvelta ar TĀDIEM vārdiem un apzīmējumiem. Ja viņai kas darbā neizdodas, kas nokrīt zemē vai cita ķibele, tad arī klusā pele pārvēršas par tādu dusmu un naida ložmetēju... Un man ir tik nepatīkami dzirdēt šos izvirdumus. Var jau teikt: nepatīk - neklausies. bet es nevaru nedzirdēt! Un man pašai vienkārši nelabi no tā ļaunuma kļūst. Tik nelabi, ka gribētos paņemt savu krēslu un iet citur strādaāt un viņai nekad neko nejautāt vai neteikt.

Kāpēc viņa un daudzi citi nevarētu visu pieņemt tā kā ir? Un doties pa pasauli ar smaidu? Ja kaut kas neizdodas kā iecerēts, ja vilšanās, tad izlabojiet to un sāciet no jauna, nevis ļaunojieties. Visas tās sliktās domas tak nāk atpakaļ. Labais iet pie labā un sliktais pie sliktā, Gaisma pulcējas pie gaismas un tumsa sabiezē tumsu. Ne tā?

Un A. novēlu ātrāk izkāpt no tās tumšās bedres. Un Atbrīvot to stīgu kamolīti sevī....