Daudzi personāži žurnālā man liekas skaļi. Tik skaļi un pārgudri, ka bail metas būt cilvēcīgam. Uzreiz uzbruks. Bet, kad šiem gudrajiem cibiņiem kautko aizrādi, pat ne aizrādi, vienkārši uzraksti teikumus, domas, kas nav tendēti ne pret vienu un tai pašā laikā pret visiem, un tās ir sāpīgas lietas, šie cibiņi bļauj. Jūtās apdraudēti? Jūtās pasaules nabas? Ja es esmu mazs cinītis, par kuru nav viedoklis, tad tādu var ātri pazudināt pārmetumu un naida graudos.

Mīļotā nedeva seksu, šefs nepaaugstināja algu, gadījās redzēt, kā vīrs sit sievu, negācijas. Un tad vajag no tām atbrīvoties. Katrs kā māk.

Ko autoritāte atzīst par labu esam, uz to visi skrien. Jo negrib izkrist no pūļa. Jo grib arī būt autoritātes. Jo grib zināt to un atzīt to, ko autoritāte zin un atzīst. Tā tas ir bijis visos laikos. Un tā tas ir arī šeit - Cibā.

Un vispār ir skumji, kad mēs nemīlam viens otru. Ieklausieties šo vārdu skaņā: mīlēt. Mīlēt sevi un pasauli. :)))