par rāmjiem
Brīvdienu notikumu iespaidā, nedaudz padomāju par tēmu "sabiedrības noteiktie starndarti". To varētu pielīdzināt klucīšu spēlei. Cilveciņš cenšas pa visam varēm iedabūt apļa izgrieztā figūrā kvadrātu, ko ir paņēmis no kāda. Un visas šīs darbības laikā nesaprot, kapēc neizdodas. Viņš ir tik ļoti pārņemts ar savu darbību un neapmierinājumu par neveiksmi, ka viņam nemaz neienāk prātā tas, ka viņa dzīves figūra, varbūt nemaz nav kvadrāts, bet aplis.
Bet dzīvot ievērojot šo, iespējams, ir vienkāršāk, dari, to ko citi uzskata par labu esam, rīkojies tā, kā citi uzskata par labu esam. Un, ja kas neizdodas, tādad vienkārši nebija ietilpis rāmī. Skumja pārņem par tādu dzīves izniekojumu. Bet katram jau savs.